2018. gads jau velk mugurā mēteli un tūlīt pametīs priekšnamu. Dodot vietu 2019. gadam. 2018. gads Ģērbtuvei vienmēr būs zīmīgs ar to, ka tas bija pirmais. Augusta otrajā pusē sākām, 4 mēnešus (ar astīti) esam vandījušies pa Latvijas sporta skatuves kuluāriem, sniedzot savu skatījumu uz procesiem un personībām, kas šķita izcelšanas vērtas.
Latvijas sporta vēsturē 2018. gads nepaliks ar tādiem zelta burtiem kā 2017. Īpaši nesaudzīgs tas bija pret iepriekšējo gadu Latvijas sporta spilgtākajiem varoņiem. “French Open” čempione Aļona Ostapenko savas pilnvaras nolika jau pirmajā kārtā un, ja atskaita uzplaiksnījumu Vimbldonā (sasniegts pusfināls), tad šis gads nav ierakstāms mūsu tenisa princeses aktīvā. Iepriekšējo gadu varonis Mairis Briedis piedzīvoja izmaiņas komandā, smagu reputācijas krīzi, un tas viss – komplektā ar veselības problēmām – atstāja savu iespaidu uz sniegumu ringā. Skeletona karalis Martins Dukurs atstāja savu troni un palika bez olimpiskās medaļas. Kristaps Porziņģis teju visu gadu dziedēja savainojumu, kas var atstāt neizdzēšamu nospiedumu uz liepājnieka tālāko karjeru. Samoilovam un Šmēdiņam jau ceturto reizi bija jāsamierinās ar zaudējumu Eiropas čempionāta finālā. Par Latvijas futbola Černobiļu vispār negribas neko teikt…
Tomēr bija arī veiksmes stāsti. Kā, piemēram, Anastasijas Sevastovas stabilais sniegums visas sezonas garumā, kas savu publicitātes pīķi sasniedza “US Open” turnīrā, kurā tika sasniegts pusfināls un uz Liepāju atdzīts “The New York Times”. Sporta cieto, rūgto garozu krietni “pabaudījušais” tandēms Oskars Melbārdis/Jānis Strenga no nepatīkamas perspektīvas paglāba Latvijas Olimpiskās komitejas funkcionārus, izcīnot Latvijai vienīgo medaļu olimpiskajās spēlēs. Pavasara trakuma nostalģiju atdzīvināja Boba Hārtlija vadītā Latvijas hokeja izlase. Uz NBA skatuves sevi necerēti spilgti pieteica Rodions Kurucs, bet Dāvis Bertāns vismaz uz brīdi kļuva par Latvijas vislabāk apmaksāto sportisu (ar piebildi, ka izliekamies neredzam Porziņģa reklāmas līgumus).
Tas viss – fons. Bet kādus procesus un personības izcēlām mēs? Divkārtējais olimpiskais čempions Māris Štrombergs šogad pielika punktu savai spožajai karjerai. Pāris mēnešus pirms lēmuma pieņemšanas Māri intervējām, vērtējot: kur 10 gadus pēc pirmā olimpiskā zelta ir aizbraucis Latvijas BMX? Perspektīvas neizskatās spožas, un Māra lēmums tās padara tikai drūmākas.
Slavas dienas ir pagaisušas arī tādai leģendārai basketbola komandai kā Gulbenes “Buki”. Atskatījāmies uz šā Latvijas basketbola fenomena slavas dienām, novērtējām arī pašreizējo situāciju. Lai arī komanda jau gandrīz 10 gadus stumdās pa Latvijas Basketbola līgas 2. divīziju, basketbols savu kulta sporta veida statusu Gulbenē nav zaudējis.
Savu kulta sporta veida statusu Latvijā ne brīdi nav zaudējis hokejs. Kāpēc tā? Uzsākām rakstu sēriju “Hokeja zeme Latvija”. Pirmo un otro daļu vērtēšanai nodevām jau šogad, nākamās ir tapšanas stadijā.
Vēl viens Latvijas sporta fenomens ir Siguldas ledus trase un tajā mītošie sporta veidi. Bijām klāt Pasaules kausa posmā bobslejā un skeletonā, lai iezīmētu šos sporta veidus apstāvošos paradoksus, kas renes sporta veidus padara par latviešu nacionālo īpatnību.
Par gada lasītāko Ģērbtuves rakstu kļuva stāsts par Latvijas basketbola klusāko zvaigzni Aigaru Vītolu. Kamēr lielākā daļa cīņu biedru ir veiksmīgi sevi atraduši trenera arodā, Vītols ir bijis sava ceļa gājējs un savas ambīcijas mēģina realizēt politikā. Tie klusie ūdeņi ir tie dziļākie, un neuzkrītošā Vītola gaitas piesaistīja daudz lielāku lasītāju interesi nekā gaidīts.
Viedokļu rakstos 2018. gadā centāmies provocēt cilvēkus domāt par dažādām tēmām. Kā, piemēram, vai Latvijai vajadzētu noteikt savu nacionālo sporta veidu?
Vai kļūšana par čempionu vispār ir uzskatāma par sasniegumu? Tāpat arī prātojām, vai nauda sportam nesmird. Un, kad visus sociālos tīklus bija pārņēmusi haotiskā kustība “Es atbalstu sportu!”, neiespējami bija palikt malā, lai neizklāstītu savas pārdomas, kāpēc es “neatbalstu” sportu.
Video formātā par reitingu līderi kļuva intervija ar Maira Brieža bijušo treneri Sandi Kleinu. Intervija notika dažas dienas pēc tam, kad Kleins sadarbību ar Briedi bija pārtraucis un meties jaunos izaicinājumos. Gada atklātākās sarunas titulu godam nopelnījusi saruna ar Martinu Dukuru. Martinu apzināti medījām augusta beigās, kad sezona vēl tālu un noskaņojums apcerīgāks. Interviju ar Valdi Valteru gan sasteidzām – aprunājāmies vēl pirms viņa kartītes atrašanas “čekas maisos” un KNAB apsūdzībām. Vēl viens KNAB redzeslokā pabijis intervijas varonis bija Raimonds Elbakjans, kurš atskatījās uz “Ghetto Games” 10 aizvadītajām sezonām un klāstīja savu redzējumu par politiku, jauniešiem, sabiedrību. Un, kā ķirsītis uz putukrējuma, mūsu dāvana valsts simtgadē – intervija ar Artūru Irbi, kas tika publicēta tieši 2018. gada 18. novembrī. Artūrs Irbe ir simtgades sporta personība Ģērbtuves vērtējumā, un cita kandidāta 18. novembra intervijai nemaz nebija.
2019. gadā turpināsim vandīties pa Latvijas sporta ķēķi, turēt roku uz pulsa un meklēt interesantus procesus un cilvēkus, kā arī jaunus veidus, kā par tiem pavēstīt. 2019. gadu sāksim ar diviem materiāliem par basketbolu. Jaunā gada pirmajās dienās būs skatāms video stāsts par vienu no Latvijas basketbola visu laiku gaišākajiem prātiem, kurš nepelnīti piemirsts. Un – līdzsvaram – būs lasāms arī stāsts par vienu no gaišākajiem jaunās paaudzes basketbola prātiem.
Liels paldies visiem lasītājiem un skatītājiem! Jūsu dēļ šāds projekts vispār ir tapis. Tāpat vēlos izteikt publisku atzinību saviem Ģērbtuves domubiedriem – Laurim Aizupietim, Reinim Blūmam, Mārcim Birstem, Ervīnam Viļumsonam. Bez viņu līdzdalības nav tapis neviens materiāls.
Tad nu veiksmīgi (un prātīgi) visiem nosvinēt. Tiekamies jau 2019. gadā!