Pēdējā laikā Latvijas sporta vidi piemeklējuši grūti laiki. Sienas nāk virsū no visām pusēm. Vispirms izmaiņas nodokļu politikā aizdambēja privātā sektora naudas krānu, liekot sporta videi aizsākt haotisku un līdz galam nenoformulētu kampaņu “Es atbalstu sportu!”. Drīz pēc tam sportisti kopā ar radošo profesiju pārstāvjiem nobombardēja prezidenta Vējoņa pastkasti, aicinot neierobežot ātro kredītu biznesu. Latvijas sporta finanšu krīze ir teju vai sataustāma, bet katra krīze sev līdzi nes arī iespēju.
Vai viegli būt sportistam Latvijā? Nē, sportistam būt vispār nav viegli. Un tajā pašā laikā šo jautājumu varam attiecināt uz jebkuru citu profesiju un saņemt tādu pašu atbildi. Tomēr profesionāli sportisti ir privileģēts sabiedrības slānis. Viņu pievienotā vērtībā ir visai abstrakta un skaitļos neizmērāma, taču valsts ik gadu tērē arvien lielākas naudas summas viņu vajadzību apmierināšanai. Lielākoties – daļējai apmierināšanai, jo nez vai atradīsiet kādu valsts apgādībā esošu sportistu, kurš pateiks: “Paldies, man nekā netrūkst un vairāk nevajag!” Labākie un pievilcīgākie šo to piekasa klāt no privātiem atbalstītājiem, visbiežāk – no totalizatoriem un ātrajiem kredītiem.
Latvijas sporta vidi var sadalīt trīs grupās. Pirmā ir biezais slānis jeb sportisti, kuri sev nopelna paši. Labākie basketbolisti, hokejisti, futbolisti, pa kādam spilgtam volejbolistam (Petrovs) un handbolistam (Krištopans). Spilgtākie individuālo sporta veidu pārstāvji – bokseris Briedis, tenisisti Gulbis, Sevastova, Ostapenko. Un ar visu to daži no viņiem nelaiž garām iespēju par taisnīgu atlīdzību nofilmēties kādā reklāmā. Lai gan ar ubaga tarbu viņi apkārt nestaigās, pat ja valsts piegriezto skrūvju dēļ kāds sponsors sadarbību uzteiks.
Otrā daļa ir sportisti ar vērā ņemamiem panākumiem sporta veidos, kas nav diez ko populāri pasaules mērogā (BMX, bobslejs, skeletons, kamaniņas, pludmales volejbols u.c.), līdz ar to tajos ir ierobežots tirgus vai arī tāda nav vispār. Tas atkal vainagojas švakās prēmijās par augstām vietām sacensībās. Tomēr šie sportisti bauda visas Latvijas sporta elites privilēģijas – solīds atbalsts no valsts naudas krāniem, kam klāt nāk sponsorus apkalpojošu reklāmas aģentūru starmeši.
Un trešā daļa ir sportisti, kuru režīms atbilst profesionāla sportista ikdienai, taču panākumi neļauj baudīt pirmo divu grupu privilēģijas. Pārsvarā tie ir gados jaunie sportisti, kas vēl lauž sev ceļu pretī virsotnēm, tomēr ir arī sportā vairākus pudus sāls apēdušie, kuru piederību lielajam sportam nodrošina nodokļu maksātāji un/vai pašu ģimeņu ieguldījumi. Šī grupa ir vismainīgākā, jo kāds – perspektīvākie un darbspējīgākie – ar laiku izlauž ceļu līdz virsotnēm un sāk baudīt lielākas privilēģijas, citi – turas pie sporta, brīžiem pat bez manāmas ticības savai sporta zvaigznei, jo savu aldziņu viņi saņem, pabaroti ir un, pats galvenais, nezina, ko varētu darīt pēc sporta gaitu noslēgšanas.
“Es atbalstu sportu!” kampaņas ietvaros kamaniņbraucēja Ulla Zirne pauda sašutumu, ka viņai ir komandas biedri, kuri paralēli treniņiem strādā par taksistiem. Es gan neko neloģisku tur neredzu, pat vēl vairāk – šāda kārtība šķiet simpātiska. Ja paralēli jāpiestrādā, tātad rezultāti ir visai pieticīgi. Ja rezultāti ir pieticīgi, tad ir divi varianti – vai nu sakost zobus un pierādīt vispirms jau sev un pēc tam arī citiem, ka esi spējīgs uz ko vairāk, vai arī likt lielajam sportam punktu un atrast sev pielietojumu citās jomās. Man tiešām plauksta šaujas pie pieres, kad parēķinu, cik daudz nodokļu maksātāju naudas ir iztērēts sportistiem, kuri visu karjeru bija/ir stabilas viduvējības.
Darba apvienošana ar sportu ilgtermiņā izslēdz jebkādus nopietnus panākumus, taču arī šo to dod – tā ļauj apzināties ieguldītā darba vērtību un ar citām acīm novērtēt tos labumus un privilēģijas, ko saņem augsta līmeņa sportisti. Šāds apstākļu salikums neiecels medaļās, bet var ļaut paspert to trūkstošo solīti, lai iekāptu nākamajā līmenī. Angļu futbolists Džeimijs Vārdijs karjeras sākumā strādāja fabrikā un trenējās vakaros, bet tagad spēlē Anglijas izlasē. Pasaules regbija superzvaigzne Fins Rasels vēl pirms dažiem gadiem treniņus apvienoja ar akmeņkaļa profesiju, bet tagad satiekas ar Miss Skotija 2015’. Viņam pieder vārdi: “Kad man treniņos ir grūti, atceros, kā lietū nēsāju akmeņus, un man uzreiz paliek vieglāk.”
Ja sportam turpmāk būs mazāk naudas, tad situācija ir jāizmanto kā iespēja sportu uzlikt uz loģiskas pārvaldības principiem. Nošķirt tos sportistus, kas paši spēj sevi apgādāt, neaizmirstot stimulēt viņu sporta veidus, lai panākumu dzīsla neapsīkst. Prioritāri būtu radīt labi nodrošinātu un noregulētu sistēmu tādos sporta veidos, kur mums ir panākumi un tuneļa galā – lielais tirgus. Kā tas ir futbolā, tenisā, boksā, basketbolā, hokejā un vēl šur tur. Visi nebūs porziņģi vai aļonas, bet ieguvumi būs abos iznākumos – spējīgākie virsotnes sasniegs un nebūs atkarīgi no Latvijas budžeta pupa, pārējie – būs vismaz kārtīgi izkustējušies.
Nākamais solis varētu būt noteikt prioritāri atbalstāmo sporta veidu otro slāni, par pamatu ņemot olimpisko medaļu potenciālu (ja pieņemam, ka mūsu valstij ir svarīgi gūt panākumus olimpiskajās spēlēs). Un tad paliek pārējie – pierādiet, ka varat izsisties…
Te nu mēs nonākam pie virsrakstā uzdotā jautājuma. Kā finansēt tos, kas nevar nopelnīt paši? Un vai ir svarīga naudas izcelsme? No vienas puses, jā. Zinu, ka sportisti bieži vien nav sajūsmā par vienu vai otru neviennozīmīgi vērtētu sponsoru, taču nav arī tik pārtikuši, lai ar vieglu sirdi pateiktu nē. Kur novilkt robežu, tas ir paša sportista ziņā. Vieni teiks, ka uz citu bēdām savu laimi nevēlas celt. Citi – ka viss taču likumīgi un labāk lai šī nauda aiziet cēliem mērķiem, nekā velns vien zina kur.
Izvēli pamatīgi atvieglo mūžam iejūtīgā (varētu pat teikt – arī divkosīgā) Latvijas sporta līdzjutēja attieksme. Reizēm šķiet, ka Latvijas sporta līdzjutējs panākumu dēļ ir gatavs norīt daudz. Pasaules sporta zvaigznes, kas pieķertas dopinga lietošanā, lamājam pēdējiem vārdiem, bet – vai kāds ir dzirdējis, ka mūsējie būtu izsvilpuši dopinga tīklos iekritušos Ščerbatihu, Olijaru, Prūsi, Kambalu, Čerkovski, hokejistus Freibergu un Pavlovu? Nē, pirmie pieci pēc skandāliem bija tautā iemīļotāki nekā pirms tiem (atceramies taču, ar kādām ovācijām Kambalu sagaidīja “Arēnā Rīga”), pēdējie divi Latvijas izlases sastāvā saņem tādas pašas gaviles kā pārējie. Līdz ar to teikt – neņemiet naudu no ātrajiem kredītiem un toķikiem, jo tas nav glīti! – būtu neloģiski, jo Latvijas sporta līdzjutējs šādas taisnās muguras nepieprasa.
Par naudas plūsmas apsīkumu sportā, protams, uztraucas paši sportisti un funkcionāri, taču šāds sitiens pa Latvijas sporta pautiem var nospēlēt pozitīvu lomu ilgtermiņā. Kad naudas sāk trūkt, tad gribot negribot jāsāk domāt, kuras mutes barosim.
Atteica valsts? Nebēdā! Noteikti atradīsies dzirdīgas ausis privātajā sektorā, kas ar lielu lepnumu savu zīmolu saistīs ar tavu seju. Nav arī tādu? Tad acīmredzot vai nu panākumi nav tik diži kā iztēlojies, vai arī paša tēls un personība nevelk to līmeni, kuram vēlies būt piederīgs. Profesionālais sports ir izklaides industrija, un tajā vai nu tavu albumu pērk un koncertu apmeklē, vai arī dod priekšroku citiem.
Zīmīgi, ka visā trauksmes zvanu zvanīšanas troksnī teju vai ignorēts tika Latvijas Hokeja federācijas uzrādītais ziedojumu kāpums – no 30 000 eiro uz 500 000. Ar to arī viss pateikts. Ja būsi tā vērts, sponsori neaizmirsīs – lai kāds būtu tā brīža likuma regulējums.