2003. gada pavasaris Latvijas hokeja līdzjutējiem bija īpašs. Paralēli tradicionālajām pasaules čempionāta kaislībām ne mazākas bija vērojamas otrpus okeānam, kur par iekļūšanu Stenlija kausa finālā cīnījās Sergeja Žoltoka pārstāvētā Minesotas “Wild” un Sanda Ozoliņa Anaheimas “Mighty Ducks”. Abi Latvijas hokeja mīluļi savās komandās spēlēja pirmā plāna lomas, liekot līdzjutējiem dalīt savas simpātijas. Līdz tam nebijusī situācija savu unikalitāti saglabājusi līdz pat mūsdienām un Latvijas sporta vēsturē nogulsnējusies to stāstu kategorijā, kas izcelti nepelnīti maz.
Pretēji visām prognozēm
2003. gada 22. aprīlis, Denvera. Kolorādo “Avalanche” un Minesotas “Wild” sērijas septītās spēles papildlaiks. Pirms sērijas neviens negaidīja, ka ar sesto numuru izsētā “Wild” spēs izrādīt pretestību zvaigžņotajam “Avalanche” sastāvam ar Džo Sakiku, Peteru Forsbergu, Patriku Ruā un Robu Bleiku priekšgalā. Taču te nu viņi bija: “Wild” bija spējuši atspēlēties no 1:3 sērijā, sestajā spēlē uzvaru izcīnot papildlaikā. Arī sērijas izšķirīgais mačs bija novests līdz papildlaikam, tikai šoreiz – ienaidnieka teritorijā.
Pēc ilgas maiņas savā aizsardzības zonā Endrjū Brunets jau domās bija nomaiņā. Ieraudzījis, ar kādu apņēmību Sergejs Žoltoks ved ripu cauri neitrālajai zonai, viņš pārdomāja. “Biju kreisajā malā, līdz ar to – tālu līdz maiņas soliņam. Ieraudzīju, ka Sergejs ir jau šķērsojis centra līniju un nospriedu: “Štrunts ar visu! Paskatīsimies, kas te notiks.””
Sergejam Žoltokam tā bija viena no kopumā vienpadsmit rezultatīvajām piespēlēm 2003. gada NHL izslēgšanas spēlēs. “Wild” sensacionālā uzvara pielika punktu leģendārā pretinieku komandas vārtsarga Patrika Ruā karjerai. “Wild” līgā bija ienākusi tikai 2000. gadā, kad līga paplašinājās ar Minesotas un Kolumbusas komandām. Žoltoks Minesotai pievienojās 2001. gadā, kad sezonu iepriekš bija pavadījis starp divām Kanādas komandām: Monreālas “Canadiens” un Edmontonas “Oilers”. Pēc 1999./2000. gada sezonas šķita, ka Žoltoks atradis savas īstās NHL mājas Monreālā. 68 spēlēs 38 punkti, turklāt 26 no tiem – vārtu guvumi. Tomēr nākamā sezona neizdevās tāda, kā cerēts, un Žoltoks atkal meklēja jaunu mājvietu. Viņš “Wild” pievienojās kā brīvais aģents.
“Sergejs man bija laba mācība,” vēlāk teiks “Wild” tā laika ģenerālmenedžeris Dags Raizbro. “Pirms Sergejs šeit ieradās man šķita, ka viņš ir nestabils spēlētājs un brīžiem izskatās neieinteresēts. Tas bija novērojums, ko balstīju uz redzēto, bet es cilvēku vispār nepazinu. Treneris Žaks Lemērs viņu zināja no Monreālas laikiem un pārliecināja mani, ka tas, ko es redzēju, ir fiziskās sagatavotības, nevis ieinteresētības trūkums. Es pilnībā mainīju savus uzskatus, jo tikai nedaudzi spēlētāji spēlē ar tādu lepnumu, kā spēlē Sergejs.”
2003. gadā “Wild” pirmo reizi spēlēja NHL izslēgšanas spēlēs, tāpēc visi spēlētāji ātri iemantoja elku statusu. Tomēr Žoltoks, kuram 2003. gada janvārī uz brīdi tika uzticēti arī kapteiņa pienākumi, publikai bija iepaticies īpaši, par ko liecināja fanu atsaucība dažādos “Wild” publicitātes pasākumos, kuros Žoltoks piedalījās.
Izslēgšanas spēļu otrajā kārtā “Wild” tikās ar Vankūveras “Canucks”. Atkal nonākuši iedzinējos ar 1:3, “Wild” spēja vērst sev par labu arī šo sēriju. Minesota kļuva par pirmo komandu NHL vēsturē, kas spējusi atspēlēties no 1:3 deficīta divās izslēgšanas spēļu sērijās pēc kārtas.
Šoka terapija
2003. gada 30. janvārī Sandis Ozoliņš savai septītajai NHL Visu zvaigžņu spēlei gatavojās kā Floridas “Panthers” spēlētājs, bet uz ledus devās jau kā Anaheimas “Mighty Ducks” īpašums. Ozoliņam tobrīd bija trešais ilgākais spēles laiks visā līgā starp aizsargiem. Anaheima meklēja pastiprinājumu savai vairākuma izspēlei, Florida gribēja atbrīvoties no Ozoliņa treknā līguma. Tosezon viņš pelnīja 5,5 miljonus dolāru, kamēr otrais labāk apmaksātais spēlētājs komandā Valērijs Burē – 2,9 miljonus.
“Nedomāju, ka kāds jūtas priecīgs, tiekot aizmainīts, bet reizēm tas ir uz labu,” dažas stundas pēc aizmainīšanas sprieda Ozoliņš. Tā viņam bija jau trešā aizmainīšana trīs gadu laikā, kas nespodrināja aizsarga reputāciju līgā. Tomēr tieši Ozoliņa pievienošanās ļāva Anaheimai nokomplektēt komandu, kura spēja kvalificēties izslēgšanas spēlēm.
Iekļuvuši izslēgšanas spēlēs kā Rietumu konferences priekšpēdējā – septītā – komanda, jau pirmajā kārtā pīles sarīkoja sensāciju, izslēdzot no tālākās cīņas tā brīža NHL čempioni Detroitas “Red Wings”. Ozoliņam ar šo komandu bija seni rēķini vēl no “Avalanche” laikiem, kad abu komandu dueļi nereti izvērtās ļoti asiņaini.
Pirmo uzvaru pār “Red Wings” izdevās izbraukumā izkārpīt trešajā papildlaikā. Pēc šāda panākuma nākamās trīs uzvaras nāca jau vieglāk un – pēc kārtas. Čempioni pilnvaras nolika ar blīkšķi, sērijā piekāpjoties Anaheimai ar 0:4. “Bleacher Report” šo sēriju iekļāvuši desmit visu laiku sensacionālāko NHL izslēgšanas spēļu pirmās kārtas sēriju topā.
Otrajā kārtā pretī stājās regulārās sezonas spēcīgākā komanda Rietumu konferencē Dalasas “Stars”. Pirmajā spēlē tika piedzīvots līdzīgs scenārijs kā pret Detroitu: izkārpīta uzvara piektajā (!) papildlaikā. Tā joprojām ir sestā ilgākā spēle NHL vēsturē. Šāds panākums ļāva iemantot iniciatīvu visā sērijā, kas noslēdzās sestajā spēlē. Punktu sērijai ar uzvaras vārtiem minūti un sešas sekundes pirms pamatlaika beigām pielika Sandis Ozoliņš.
Ziemeļamerikas vadošais sporta medijs ESPN pēc spēles Ozoliņam veltīja atsevišķu rakstu. “Ozoliņam ir labākais lietderības koeficients no aizsargiem: +6. Tā kā visas astoņas “Ducks” uzvaras ir bijušas ar vienu vārtu starpību, solīdais Ozoliņa sniegums ir bijis liels iemesls, kāpēc “Ducks” spējuši izslēgt čempionus “Red Wings” un ar pirmo numuru izsēto Dalasas “Stars” pirmajās divās izslēgšanas spēļu kārtās,” 2003. gada maijā rakstīja ESPN. Tieši Anaheimā un tieši 2003. gada pavasarī Ozoliņš spēlēja karjeras labāko aizsardzības hokeju. Joprojām ar lielu lomu vairākumā, bet pirmoreiz bez atbildības mazākumā.
Prātīgāk sadalītās spēles minūtes ļāva nostabilizēt spēli. Komandas galvenais treneris Maiks Bebkoks latviešu aizsargu salīdzināja ar spoku, kuru nemani, bet te pēkšņi viņš negaidīti parādās un sakārto uzvaras vārtus vai nu partneriem, vai sev. Pārdrošie individuālie reidi bija kļuvuši par eksotiku, bet tieši tāpat – arī muļķīgas kļūdas un nevajadzīgi noraidījumi. Kopš 1992. gada, kad Ozoliņš debitēja NHL, tikai divi aizsargi – Els Makinis un Robs Bleiks – tobrīd bija pamanījušies gūt vairāk vārtu. Izslēgšanas spēļu turpinājumā Bleiks tika panākts.
Draugs pret draugu
“Tagad uz īsu brīdi abi esam ienaidnieki,” 2003. gada maijā Sandis Ozoliņš skaidroja laikrakstam “Star Tribune”, kāpēc ar seno draugu Sergeju Žoltoku gaitenī tikai paspieduši rokas un apmainījušies ar pieklājības frāzēm.
Tieši Žoltokam 90. gadu sākumā bija jānospēlē būtiska lomiņa, lai Ozoliņam NHL durvis pavērtos. 1990. gada nogalē Ozoliņš un Žoltoks kā divi vienīgie pārstāvji no Latvijas bija iekļauti PSRS U20 izlasē, kas Kanādā piedalījās pasaules čempionātā. Kā lasāms grāmatā “Cilvēks uz ledus”, Žoltoks par sava istabas biedra prombūtnes iemesliem sameloja komandas sapulcē, kamēr Ozoliņš paslepus tikās ar NHL pārstāvjiem.
2003. gada maijā Latvijas hokeja izlase cīnījās pasaules čempionātā. Lai arī vēlreiz ar Artūru Irbi vārtos bija izdevies uzvarēt Krieviju, tomēr kārtējais sāpīgais zaudējums Šveicei bija liedzis iekļūt ceturtdaļfinālā. Tikmēr Ozoliņa un Žoltoka dueli Latvijas hokeja līdzjutēji vēroja ar satelīta translāciju starpniecību nakts melnumā. Pirātiski pieejamie krievu sporta kanāli šādu iespēju nodrošināja.
Gadu iepriekš Artūrs Irbe un Karolīnas “Hurricanes” cīnījās Stenlija kausa finālā, tad spēles tiešraidē translēja LTV7. 2003. gadā NHL translācijas iegādātas netika. LTV Sporta redakcijas vadītājs Andris Ušackis tagad vairs precīzi neatminas, kas tam kalpojis par iemeslu, bet pieļauj, ka pie vainas bijis licences maksas sadārdzinājums un ne visai spožie reitingi Irbes finālsērijai, kas liedzis translācijām piesaistīt sponsoru.
Izslēgšanas spēļu sērija starp Minesotas un Anaheimas komandām neizvērtās par trilleri. Par tādu gan izvērtās sērijas pirmā spēle Minesotā, kas noslēdzās otrajā papildlaikā. “Ducks” jau trešo sēriju pēc kārtas sāka ar papildlaikā gūtu uzvaru izbraukumā. Tā uzdeva toni turpmākajai sērijas attīstībai. Anaheimas komanda svinēja uzvaras arī nākamajās trijās spēlēs, līdz ar to Sandis Ozoliņš devās uz savu otro Stenlija kausa izcīņas finālu, bet Žoltoka varenais pavasara spurts noslēdzās ar 18 spēlēs gūtiem 13 (2+11) punktiem un cerību, ka pēc gada sekmes būs labākas.
2003. gadā Žoltoks baudīja savu visu laiku lielāko publicitāti Ziemeļamerikas medijos. Sekmīgais sniegums izslēgšanas spēlēs ieintriģēja medijus, un Žoltokam bija, ko stāstīt. Tā, piemēram, ESPN veltīja rakstu tam, kā Žoltoks Latvijā ticies ar bērniem, kas cietuši no fiziskas, tai skaitā – seksuālas, vardarbības. Žoltoks solīja šādas labdarības kampaņas padarīt regulārākas, iesaistot arī Artūru Irbi un Sandi Ozoliņu. Tie bija tobrīd trīs populārākie Latvijas hokejisti ne tikai Ziemeļamerikā, bet arī pašu mājās. Žoltokam nebija konkurences Latvijas krievvalodīgo hokeja līdzjutēju vidū, un, jāatzīst, analoga kalibra figūra pēdējo nepilnu 20 gadu laikā tā arī nav uzradusies…
Finālsērijā pret Ņūdžersijas “Devils” Ozoliņš izcēlās ar karjeras kuriozāko vārtu guvumu pret vareno Martinu Brodēru. Pati sērija ilga maksimālās septiņas spēles, bet beigās spēcīgāki izrādījās par favorītiem uzskatītie Ņūdžersijas “Devils” hokejisti.
2003. gads Latvijas spilgtākajiem NHL hokejistiem izvērtās par “beigu sākuma” gadu. Ozoliņš togad pat publiski pauda pārdomas, ka turpmāk viņš vairs netiks izraudzīts NHL Visu zvaigžņu spēlēm. Tā arī notika.
Artūrs Irbe bija sagājis ragos ar Karolīnas “Hurricanes” vadību un tika spīdzināts, tiekot nosūtīts trimdā uz AHL un pat ECHL. Savas pēdējās spēles NHL viņš nospēlēja 2004. gada pavasarī.
Savukārt 2003. gada 23. oktobrī Sergejs Žoltoks spēles laikā sajuta reiboni un pēc spēles nakti pavadīja slimnīcā. Pats Žoltoks vēlāk medijiem skaidroja, ka ar viņa veselību viss esot kārtībā, taču notikumi pēc gada apliecināja, ka šāda pārliecība bijusi maldīga…