Formula 1 sacensības savulaik bija neatņemama brīvdienu sastāvdaļa simtiem tūkstošu cilvēku Latvijā. Pašas sacīkstes, to vēsture un veidols bija kaut kas tik tāls un nepazīstams vidējam latvietim, ka F1 popularitāte bija īsts fenomens. Kas bija un izbija. Nu jau otro sezonu neviens pašmāju kanāls F1 sacensības netranslē. Kas notika ar fenomenu?
Svētdienu rituāls
“Raimond, celies – tūlīt sāksies iesildīšanās aplis,” mani 5:00 no rīta svētdienā modināja tētis. Lai arī nekad neesmu bijis agrās mošanās speciālists, šie bija tie īpašie gadījumi, kad acis bija vaļā uzreiz. F1 jaunās sezonas sākums Austrālijā! 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā F1 jeb Pirmā formula bija obligāts rituāls daudzās ģimenēs Latvijā, manējā – nebija izņēmums.
Kamēr vēl berzēju acis, piloti jau izvietojās startā. Starta vietu secība man nebija jāatsvaidzina, jo to jau sestdienā – pēc kvalifikācijas – biju iekalis no galvas. Ja nu kas, pie gultas uz grīdas stāvēja špikeris – no papīra izgrieztas lapiņas ar pilotu kvalifikācijas laiku un viņu pilotēto formulu grafiskiem atveidojumiem (kādus nu F1 mājas lapa tolaik spēja piedāvāt). Lapiņas tika rūpīgi izgrieztas un, ievērojot vienādu distanci, izvietotas uz grīdas starta secībā.
Mans favorīts bija Ralfs Šūmahers, un mans bezierunu atbalsts saglabājās visu viņa F1 karjeru. To, ka viņš karjerā izcīnīja 6 uzvaras, varu pateikt bez interneta virināšanas. Mani vecāki fanoja par viņa vecāko brāli Mihaelu, līdz ar to viņiem prieka brīžu F1 sacensībās bija vairāk, bet tas manu entuziasmu nemazināja. Entuziasma pārpilni vienmēr bija arī abi pārraižu komentētāji – Ģirts Timrots un Jānis Janševics. No viņiem mundrums ārā lauzās neatkarīgi no tā, cikos bija pārraide.
Nu jau vairs neatceros, cik gadu pagājis kopš F1 vairs neskatos un sekoju līdzi tikai rezultātu līmenī. Kādi nepilni 10 laikam. Un ne es viens. Latvijā ažiotāža ap šo ārzemju sporta zīmolu laika gaitā ir ievērojami noplakusi, turklāt pēdējās pāris sezonas F1 sacensības netranslē vairs neviens pašmāju kanāls.
Taču šodien es atkal skatīšos! Ir svētdiena, 12. maijs. Spānijas Lielā balva. Kompāniju man sastādīs tās pašas balsis, kas ilgus gadus veidojušas F1 izpratni man un simtiem tūkstošu cilvēku visā Latvijā. Un kas ar savu azartisko komentēšanas manieri spēja cilvēkus noturēt nomodā arī agros svētdienu rītos. Ģirts Timrots un Jānis Janševics. Veselas ēras iemiesotāji pašmāju televīzijas vēsturē.
Uz Kannām pēc F1!
Kad saviem Ģērbtuves video kolēģiem ieminējos, ka veidošu rakstu par F1 skatīšanās fenomenu Latvijā, tad pirmā atbildes reakcija bija – jā, viņi arī savulaik cītīgi skatījušies. Komentētāju dēļ. Nudien – Ģirts Timrots un Jānis Janševics, manuprāt, ir visu laiku labākais Latvijas sporta komentētāju tandēms. Ja nepiekrītat, tad nosauciet labāku! Viņi līdzās kompetencei galdā lika arī tādu Latvijas sporta komentēšanā maz izmantotus trumpjus kā azartu, kas nav bļaušana, humoru, kas nav jēlības, un – neuzspēlētu savstarpējo ķīmiju.
Taču pirms kopīgas sēšanās komentētāju kabīnē, abi nemaz nav bijuši pazīstami. Zīmīgi, ka pirmais F1 komentētāju tandēms Latvijā bija brāļi Timroti – Ģirts un Pauls. Tādu izraudzījies Janševics, kurš pirms tam kopā ar režisoru Juri Pošku bija devušies uz Kannām iegādāties F1 translāciju tiesības kanālā LNT. Brāļu Timrotu F1 komentētāju tandēms gan ilgi nenoturējās. “Andrejs Ēķis [LNT tā laika šefs – R.R.] diezgan ātri saklausīja, ka tas vairāk ir Zvaigznīšu brīdis, nevis Pirmās formulas komentēšana,” uz savulaik populāro humora pārraidi atsaucas Janševics. “Tobrīd sapratām, ka būtu labi, ja vismaz viens no komentētājiem kaut ko zinātu par F1,” smejas Ģirts Timrots. Tā nu tandēms bija dzimis. Paši gan vairs īsti neatceras, vai tas bija 1996. vai 1997. gadā, bet viens ir skaidrs – vismaz 20 gadi kopā ir norunāti.
Lielāka komentēšanas pieredze bija Timrotam, kurš pie mikrofona autosporta sacensībās tika nosēdināts Biķerniekos, kad kā pavisam jauns laikraksta Sports korespondents bija ieradies atspoguļot sacensības, taču tā vietā tika lūgts aizvietot sacensību komentētāju, kurš nebija ieradies. “Es laikam negribētu dzirdēt to, ko es toreiz runāju,” nosmej Timrots. Janševics informāciju par F1 cītīgi vāca jau bērnībā – kopš 10 gadu vecuma visas sienas viņa istabā bija nolīmētas ar bildēm no žurnāliem. “Es varbūt mazliet vairāk zināju par Manselu un Sennu, savukārt Ģirts ne tikai nokomentēs jebko, bet ir arī ļoti spēcīgs tehnikā – kas, kur un kāpēc kūp, līst, plīst,” tandēma mijiedarbību raksturo Janševics. Timrots papildina: “Tas arī ļāva mūsu tandēmam tik ilgus gadus, manuprāt, veiksmīgi darboties, jo katram ir savas stiprās puses. Pieļauju, ka Janševics noteikti nakts vidū var pateikt, kurš kļuva par pasaules čempionu 1987. gadā. Man būtu jāmeklē.” Kad uz karstām oglēm Jānim pavaicāju, kurš tad tas bija – Senna vai Prosts –, viņš bez domāšanas atbild: “Pikē.”
Sešciparu reitingi
Jānis Janševics atminas, ka F1 ziedu laikos LNT kanālā katras sacīkstes vēroja 100 – 200 tūkstoši skatītāju. Ņemot vērā, ka sacīkstes visbiežāk notika svētdienās plkst. 15:00, tas ir ārkārtīgi augsts rādītājs. Šodien – pilnīgi neaptverams. Laikraksti izdeva speciālus F1 pielikumus, ziņu portālos bija speciālas F1 veltītas sadaļas, jautājumi par mīļāko pilotu tolaik bija izplatīti dzīvesstila intervijās. Nemaz nerunājot par to, ka vienubrīd pirms un pēc katrām sacīkstēm LNT ēterā bija pat F1 studija, kur kā viesi piedalījās gan autosportisti, gan sabiedrībā pazīstami cilvēki. Rezultāti pēc tam naski tika apspriesti kāpņu telpās un pagalmos.
Bet tolaik, 90. gadu beigās – 2000. gadu sākumā, reti kuram mājās bija vairāk par 4 kanāliem, līdz ar to apstākļi diktēja paradumus. “No četriem kanāliem, kas tolaik visiem bija pieejami, viens rādīja Formulu 1,” atceras Janševics. “Un tad jautājums – ko svētdienās, pārsvarā 15:00, rādīja pārējie? Kā vecmāmiņa zeķi ada, filmu atkārtojumi, varbūt kāds koncerts. F1 tajā laikā nebija pats bezjēdzīgākais piedāvājums.”
Vēl viens iemesls latviešu tautas vilkmei F1 virzienā bija pasākuma elitārais veidols – silts laiks, inženierijas sasniegumi modernās trasēs, kino zvaigznes komandu boksos, sporta zvaigznes – pie formulu stūrēm. Galu galā pasaules līmeņa sporta sacensības, ko tiešraidēs translēja latviešu kanāli, tad vēl bija izteikts retums. Neatkarību nesen kā atguvušās valsts cilvēki tiecās pēc tā spožuma, ko redzēja ekrānos. Kaut kādā mērā F1 translācijas uzlika to labklājības latiņu, pēc kuras cilvēki Latvijas pelēcībā tolaik tiecās. “Lai arī neatkarība jau kādu laiku kā bija atgūta, F1 sacensību vērošana klātienē tik un tā likās kas tāls un nesasniedzams. Tas likās elitāri,” spriež Ģirts Timrots. Zīmīgi, ka viņš pats F1 sacensības klātienē nekad nav apmeklējis – viņa sieva gan. Jānim Janševicam savulaik ir izdevies arī klātienē novērtēt F1 atmosfēru.
Būtu Šlegelmilham izdevies…
F1 fenomena norietu Latvijā veicināja vairāku faktoru kopums. Tehnoloģiju straujā attīstība strauji mainīja informācijas uzņemšanas paradumus, tie savukārt neatgriezeniski mainīja cilvēku brīvā laika pavadīšanas paradumus. Mainījās arī televīzijas formāts – cilvēku dzīvēs ienāca dekoderi, par skatīšanos bija jāsāk maksāt, līdz ar to cilvēki sāka izdarīt nopietnāku izvēli – ko viņi vispār vēlas skatīties, par ko viņi ir gatavi maksāt, bez kā – gatavi iztikt.
2009. gadā F1 raidtiesības iegādājās TV3, kas tobrīd vairs nebija bezmaksas kanāls katrās mājās. Gadu vēlāk F1 pārcēlās uz Viasat Sport Baltic, līdz ar to kļuva par produktu, kas vairs visu laiku nezib acu priekšā. “Bija jāsāk maksāt par skatīšanos, turklāt lielā ātrumā izplatījās skatīšanās iespējas,” cēloņus popularitātes kritumam izceļ Janševics. “Mūsu F1 translāciju pirmsākumos katrs nebija bruņojies ar savu ekrānu savā istabā – visa ģimene skatījās vienu. Tiem, kam tagad ir 15 gadi, ir bijušas salīdzinoši mazas iespējas redzēt F1, līdz ar to viņi nezina,” vērtē Janševics.
Ģirts Timrots piebilst: “Formula vairs nav nekas tāls, nesasniedzams, uz ko 90. gados raudzījāmies no citas planētas. Mums tepat Latvijā ir pasaules čempionāts rallijkrosā Biķerniekos un pasaules čempionāts motokrosā Ķegumā.”
Šī Timrota doma izgaismo vēl vienu iemeslu – savējā neesamību tur, starp haizivīm. Sākot no 2000. gadu sākuma, Haralds Šlegelmilhs soli pa solim ļoti apņēmīgi un cerīgi virzījās F1 virzienā, taču dažādu viņam nelabvēlīgu apstākļu sakritību dēļ nespēja veikt pēdējo barjeru un ielauzties starp 20 pasaulē ātrākajiem pilotiem. Šlegelmilha noiešana no skatuves teju precīzi sakrita ar F1 pārcelšanos uz maksas kanāliem. “Iespējams, tas brīdis, kad Haralds atmeta cerības par F1 lielā mērā sakrita ar brīdi, kad samazinājās auditorija. Kamēr bija ilgas, ka tūlīt, tūlīt, vēl mazliet un arī mūsējais starp viņiem nonāks, interese turējās. Atmetot cerības Haraldam, interesi atmeta arī daudzi skatītāji,” pieļauj Timrots.
Viņu gan kopumā vienmēr ir nedaudz izbrīnījusi cilvēku fanošana par konkrētiem F1 pilotiem: “Manuprāt, lielākais F1 paradokss ir fanošana par pilotiem, lai arī viņi patiesībā ir tikai cilvēki, kas veic mērījumus par to, ko ir izdevies izdarīt visiem pārējiem. F1 ir inženieru sporta veids. No tiem, kas šos spēkratus vada, ir vismazāk atkarīgs, salīdzinot ar citiem motoru sporta veidiem. Es vairāk saprotu tos, kas fano par Ferrari, Renault vai Mercedes, bet ne tos, kas fano par Hamiltonu vai Fetelu.”
Jāpriecājas par to, kas bijis!
F1 translācijas jau otro sezonu neatspoguļo neviens pašmāju kanāls. Cik bieži Timrots un Janševics vēro F1 pārraides? Izrādās – necik. Citi pienākumi ir nākuši vietā, tām vienkārši neatliekot laika. Spānijas Lielā balva, ko kopā vērojam, ir pirmās sacīkstes šosezon, kuras viņi skatās. “Šo darbu darot, brīvdienas bija aizņemtas no 90. gadu sākuma. Man ir četri bērni, Ģirtam – trīs. Grafiki bija saplānoti mēnešiem uz priekšu,” aizkulises paver Jānis Janševics. Ne viens, ne otrs nepārdzīvo par to, ka F1 rutīna viņu dzīves – vismaz uz brīdi – ir atstājusi. “Basketbolists no 10 gadu vecuma trenējas, spēlē. Labākie – aizstāv Latvijas godu. Un tad pēc 20 vai vairāk gadiem viņiem beidzas karjera. Viņi neko citu nav darījuši, varbūt kāds vēl pa vidu ir ieguvis izglītību. Mēs tikai sēdējām mazā būrī un runājām. Līdz ar to mūsu emocijas ir nesalīdzināmas ar sportistu emocijām,” Janševics saglabā vēsu prātu.
Viņš piebilst, ka vispār dzīvē cenšas priecāties par to, kas bijis, nevis bēdāties par to, kā vairs nav – un attieksme pret F1 viegli šim principam pakļaujas. Kad abiem komentētājiem lūdzu nodefinēt, kas F1 ir bijis viņu dzīvēs, atbildes ir abiem neraksturīgi lakoniskas, bez patosa: “Vienas no daudzām sacīkstēm, kuras bija jākomentē,” nosaka Ģirts Timrots. “Viens no daudziem sporta veidiem, kas bija jāatspoguļo,” tikpat lakoniski piebilst kolēģis Jānis Janševics.
Ļoti iespējams, pēc kāda laika šim stāstam būs jāraksta turpinājums. Par jaunu F1 ēru Latvijā. Lai F1 atkal kļūtu par vidējā latvieša “kāpņu telpas sporta veidu”, starp haizivīm ir jāiepeld arī kādai latviešu līdakai. Un tad gan visi atkal 5:00 no rīta tiks modināti ar azartisko starta komentēšanu, Ģirtam Timrotam gaisu neievelkot līdz 1. apļa vidum. Kad tas būs un vai tas būs, to paredzēt nevar neviens.