Beidzot! Latvijas sporta sabiedrības korifeji ir sākuši diskutēt par prioritāro sporta veidu noteikšanu. Sāk jau parādīties pirmās fotorobota aprises kritērijiem. Neatkarīgi no iznākuma, pats process jau tagad ir vērtējams pozitīvi, jo – par to runā! Būs interesanti pavērot, kas un kā aizvilks deķi sev izdevīgā virzienā. Ar kādiem argumentiem? Un kā reaģēs apdalītie?
Tas, ka latvieši tiecas sacensties ar visiem un visur, ir zināms jau sen. Ar gadiem šīs ambīcijas ir tikai augušas. 2019. gadā valsts finansējumu saskaņā ar Latvijas Sporta federāciju padomes kritērijiem saņēmušas 88 sporta federācijas. Tajā skaitā Latvijas Disku sporta savienība, Latvijas Krosmintona federācija, Latvijas Raketlona federācija, Latvijas Savatē federācija un arī citas eksotisko sporta veidu jumta organizācijas.
Tas ir bijis Latvijas sporta sistēmas viens no ilggadējiem klupšanas akmeņiem – iespēju robežās piebarot visus, lai būtu mazāka brēkšana un pēc tam funkcionāru vēlēšanās nebūtu jālauza galva par pārvēlēšanu. Runa ir ne tik daudz par iztērētajiem naudas līdzekļiem, kā par kuslajām rokām, Latvijas sporta stigu cērtot. Sak, gribam braukt visos virzienos (būt labi visiem), bet beigās bez liekiem kreņķiem ārā no meža netiek neviens.
Uzreiz pasaku, ka atbalstu jebkādas sportiskas aktivitātes, taču neatbalstu, ka valsts tām visām met nopakaļ finansējumu. Pat ja tas ir klaji nepietiekams federācijas sekmīgai attīstībai. Uzskatu, ka valstī ir daudz akūtākas problēmas par to, kā piešķirt 12 120 eiro Novusa federācijai. Galda spēlei ar 508 licencētiem spēlētājiem. Man nav nekas pret novusu – pats labprāt uzspēlēju -, bet novusa piemērs ļoti labi ilustrē to absolūto rokraksta trūkumu, kāds pašlaik piemīt valsts sporta sistēmai. Turklāt šai spēlei galīgi nedraud izmiršana, ja valsts finansējuma krānus turpmāk aizgrieztu. Pat man mājās ir galds un divas kijas, tātad vismaz Siguldas novadā tas dzīvos.
Diskusijās izskanējis priekšlikums valsts sporta prioritātes turpmāk noteikt divos virzienos – augstu sasniegumu sports un tautas sports, kas ietvertu arī bērnu un jauniešu sportu. Virzieni var būt divi, taču tiem jāved uz vienu galamērķi. Proti, tajos sporta veidos, kurus nosaka kā prioritāros, vislielākajiem ieguldījumiem ir jābūt tieši bērnu un jauniešu līmenī.
Kas noved pie nākamā jautājuma – kuros tīrumos tad stādīsim kāpostus, kuros tikai izraksim dobi skābenēm?
Viens no lielākajiem sporta funkcionāru un politiķu uzturētajiem mītiem ir, ka sportisti nes Latvijas vārdu pasaulē (tāpēc viņi par to ir dāsni jāatalgo gan ar solīdiem ikmēneša pabalstiem, gan brangām prēmijām par sasniegumiem). Naratīvs par vārda nešanu pasaulē nav pilnībā no pirksta izzīsts, jo kāds jau vienmēr skatās, bet atdeve ir pamatīgi pārspīlēta.
Piedāvāju eksperimentu – pavaicājat saviem ārzemju paziņām, kādus latviešu sportistus viņi zina. Cik esmu vaicājis, tālāk par Marianu Paharu, Kristapu Porziņģi, Aļonu Ostapenko un Anastasiju Sevastovu neesmu ticis.
Pretēji politiķu vairākkārtīgi paustajam, Latvijas vizītkarte pasaulē noteikti nav mūsu panākumi skeletonā, bobslejā un kamaniņu sportā, jo ārpus Latvijas tie ir ļoti margināli sporta veidi, bez jebkāda ievērojama mārketinga tirgus. Kā rezultātā viņi paši ar saviem rezultātiem nemaz nespēj sev nopelnīt iztiku, jo balvu fondi ir smieklīgi, reklāmas līgumi ir tikai retajiem un arī – tikai vietējā mērogā. Lai cik izcili būtu Martins Dukurs, Oskars Melbārdis un citi ledus renes pavēlnieki, atņemot valsts finansējumu, viņu karjeras beidzas uz knipja sitienu. Pērn šo tēmu par zemo popularitāti skārām arī sarunā ar Martinu Dukuru, kurš necentās savu sporta veidu pacelt augstāk nekā tas objektīvi atrodas (no 43:33 līdz intervijas beigām):
Stāsts nav tikai par ledus reni – gandrīz tikpat anonīmi ir bijuši arī citi mūsu vadošie atlēti. Lielāko daļu mūsu olimpisko un pasaules čempionātu medaļnieku varētu ierindot pie skatuves strādniekiem, kas vidējam planētas Zeme sporta līdzjutējam pazibējuši, uz skatuves mainot dekorācijas. Ja vispār pazibējuši. Paprasiet jebkuram jums zināmam Džonam, Benam vai Svenam, vai viņi zina Anastasiju Grigorjevu, Rebeku Kohu vai Jāni Šmēdiņu, un tad saskaitiet, cik bija apstiprinošas atbildes…
Profesionālais sports ir šovbizness, izklaides industrijas sastāvdaļa, un nekas cits. Tā tas ir arī jāuzlūko. Varētu daļēji piekrist tēzei, ka sportisti ar saviem panākumiem veicina tautas vispārējo izkustēšanos, popularizē veselīgu dzīvesveidu, iedvesmo, bet tikpat labi šo tēzi var arī apgāzt.
Pirmkārt, kā izmērīt iedvesmu? Es pats sportu vēroju no mazām dienām, bet nodarbojos ar to vecāku, nevis slavenu sportistu iespaidā. Otrkārt, kā mainās iedvesmas koeficients, kad sportists tiek pieķerts dopinga lietošanā vai dzērumā sataisa sūdus? Kā tādā gadījumā mainās viņa pienesums veselīga dzīvesveida popularizēšanā?
Tā atgriežamies pie jautājuma par valsts pasūtījumu sportā. Vai tās ir olimpiskās medaļas, gadiem ilgi uzturot sportistus, kuri bez valsts pupa paši neizdzīvotu? Jo viņu darbošanās neraisa pietiekamu interesi, lai investīcijas atpelnītu. Pēc karjeras beigām viņiem arī nav tādas rocības, lai kaut ko taustāmu sabiedrībai atdotu atpakaļ – tieši sporta infrastruktūras, sporta akadēmijas/internāta vai ziedojuma/stipendijas formātā. Principā tā ir pakalpojuma (medaļu) pirkšana – tikai bez garantijas, ka beigās tiks piegādāta prece. Visbiežāk arī netiek.
Olimpiskās spēles ir mega-skatuve ar mega-auditoriju? Pirms vēl ceļat gaismā reitingus, padomājat paši pie sevis – kurām no tām sacensībām, kuras jauši vai nejauši iepriekšējā olimpiādē vērojāt, jūs sekojat līdzi ikdienā? Un vispār – vai spējat atcerēties, kāds bija goda pjedestāls, piemēram, modernajā pieccīņā un kuras valstis tur pašlaik nosaka toni?
Laikā, kad visapkārt tiek runāts par investīciju atdevi, ir gluži vai neticami, ka Saeimā vai Ministru kabinetā nekad nav dzirdētas diskusijas par investīciju atdevi t.s. augstu sasniegumu sportā. Un kā šo atdevi mērīt?
Vai pietiek tikai ar godalgu sezonas beigās vai arī uz šo godalgu jāpaskatās plašāk, pavērtējot arī visus apkārtējos apstākļus? Kas vispār ir augsts sasniegums sportā? Vai olimpiskā medaļa sporta veidā, ko nopietni uztver tikai dažas valstis, ir vērtējams augstāk par kaut vai ceturtdaļfināla sasniegšanu kādā tenisa “Grand Slam”? Grūtāk sasniedzams noteikti ir otrais panākums, bet valsts prēmija pienākas par pirmo. Turklāt prēmija būs mazāka nekā tenisista naudas balvā saņemtā summa. Nemaz nerunājot par publicitāti.
Tas viss kopā ir būtisks atskaites punkts, ko, spriežot par prioritātēm, vajadzētu ņemt vērā. Proti, kas ir kas pasaules sporta ekosistēmā.
Pašlaik Latvijas sportā ir tā unikālā situācija, kad mums pirmo reizi ir tik daudz sportistu lielajos tirgos. NBA ir viena superzvaigzne (Porziņģis) un divi ļoti cienījami spēlētāji (Bertāns un Kurucs), kuriem arī tiek sava artava lielo pasaules mediju uzmanības. Ir trīs augsta līmeņa tenisisti, viens elitārs bokseris, saule pamazām sāk atkal iespīdēt mūsu NHL logos. Kas vieno šo sporta veidu pārstāvjus? Viņi paši spēj sevi apgādāt.
Lai izaugtu Porziņģis, Bertāns un Kurucs, Latvijas nodokļu maksātāji viņos ir ieguldījuši līdz brīdim, kad viņi pārcēlās uz ārzemēm un ar sportu sāka pelnīt paši, kas visos trijos gadījumos bija vēl padsmitgadnieku vecumā. Tagad viņi ir miljonāri, kuri tā vai citādi atdod atpakaļ. Pat vidusmēra basketbolists sevi uztur pats, viņš nav slogs valsts budžetam.
Taču tik labvēlīga situācija nav bijusi mūžīgi. Piemēram, pirms 15 gadiem augstākā līmeņa teniss un bokss latvietim šķita kas tāls un nesasniedzams, NBA ceļu lauza vidusskolēns Andris Biedriņš, latvieši NHL piedzīvoja norieta periodu – līgā palikuši bija vairs tikai Kārlis Skrastiņš un Sandis Ozoliņš. Latvijas sporta vizītkarte tobrīd bija futbola izlase, kas piedalījās Eiropas čempionātā. Lai arī pašlaik futbols Latvijā, kā jau rakstīju, ir miskaste, tomēr tas ir un būs sporta karalis visā pasaulē. Galu galā, masveidīgākā un finansiāli vislabāk apgādātā sporta spēle Latvijā. To nedrīkst aizmirst.
Diskutējot par prioritārajiem sporta veidiem, vispirms ir jāvienojas par kursu, kādā dodas Latvijas sporta kuģis. Ko mums vajag? Pēc iespējas vairāk olimpisko medaļu? Tad fundamentālas izmaiņas nemaz nav jāveic – vēl vairāk jāuzasina Latvijas Olimpiskās vienības smaile un gan jau pa kādai medaļai būs arī turpmāk.
Gribam, lai mums arī turpmāk ir sava pārstāvniecība lielajos sporta tirgos? Tad gan būs jāņem rokā skalpelis, jo taktika “dosim mazajiem, lielie lai kuļas paši” var drīz vien atgriezt tādā pašā situācijā, kādā bijām pirms 15 gadiem. Vai boksā ir radīti labākie apstākļi, lai būtu pēctecība Mairim Briedim? Vai tas ir izdarīts tenisā? Kas notiks ar Latvijas hokeju, kad bērnus uz treniņiem būs jāsāk vest paaudzei, kas padomju laikos tā arī ne brīdi nav padzīvojusi un nebūs gatava tik fanātiski upurēties savu bērnu (un Latvijas hokeja nākotnes) labā?
Bet – vai t.s. elitārie sporta veidi varēs sagādāt arī olimpiskās medaļas? Teorētiski jā, bet praktiski to izdarīt būs daudz grūtāk nekā tiem sporta veidiem, kas medaļas jau ir pārveduši, turklāt daži pat vairākos olimpiskajos ciklos.
Rezumējot – kā tad noteikt prioritāros? Loģika liktu veidot divus prioritāro sporta veidu sarakstus. Pirmā līmeņa prioritāte – sporta veidi, kas ir populāri pasaules mērogā (valsts vārda nešana pasaulē); kuros ir tirgus (nav visu karjeru jāuztur nodokļu maksātājiem); kuros mums ir eksistējoši panākumi (neizvirzīsim taču par prioritāti amerikāņu futbolu); ar kuriem Latvijā var nodarborties bērni un jaunieši; kas ir olimpiskajā programmā. Otrā līmeņa prioritāte – sporta veidi, kuri neatbilst visiem augstākminētajiem kritērijiem, bet kuros ir vislielākais olimpisko medaļu potenciāls.
Kam dot vairāk, kam dot mazāk, kam nedot vispār… Un kāpēc? Diskusijas par šo tēmu Latvijas sporta ķēķī ir sākušās, un, neatkarīgi no iznākuma, tā ir brīnišķīga ziņa.