Vai par profesionālo sportu Latvijā varam sākt runāt pagātnes formā? Tādā izpratnē, kādā to pazinām līdz šim – jā, noteikti. Taču ārkārtas situācija ir devusi arī ārkārtēju iespēju restartēt sporta saimniecību.
Sportisti mainīs profesiju
Ir interesanti, skumji un amizanti vienlaikus. Jāpiebilst – arī vērtīgi. Tādas ir pirmās asociācijas, pēdējo 2 mēnešu laikā vērojot notikumus Latvijas sporta ķēķī. Pandēmija ir nogāzusi no kājām teju visas nozares, un profesionālā sporta nozare ir viena no tām, kas pilnībā apstājusies un kuru būs ļoti grūti racionāli un visiem saprotami pieslēgt pie mākslīgās elpināšanas iekārtas.
Ierobežojumu slūžas beidzot ir pavērtas, bet lielākie izaicinājumi vēl ir tikai priekšā. Pats lielākais, protams, būs belziens pa Latvijas ekonomiku, kuru tā pa īstam, pēc zinātāju teiktā, varēs sākt manīt līdz ar rudeni. Iekšzemes kopprodukta krituma rādītāji solās būt bēdīgāki nekā pagaidām tiek lēsts. Cik skarbi tas sitīs sporta nozarei, bail pat iedomāties.
Bail, jo pirmie nokdauni jau ir saņemti. Pirmie uz dibena nosēdinātie ir tie sportisti, kuri iztiku sev pelna paši, nevis saņem valsts nodrošinājumu. Piemēram, basketbolisti brīvsolī tika palaisti marta vidū, klubiem ķeroties pie force majeure salmiņiem līgumos. Plašāk šo situāciju aprakstīju žurnāla “Klubs” aktuālā numura slejās, veidojot rakstu par aģentu darbu pandēmijas laikā.
Spēlētājiem algu maksā desmit, nevis divpadsmit mēnešus gadā. Ņemot vērā, ka vidusmēra Latvijas basketbolista ienākumi būtiski neatšķiras no vidusmēra latvieša ienākumiem citās profesijās, tad sekmīga galu savilkšana tā jau prasītu lielāku fiskālo disciplīnu. Bet ko darīt tad, ja šogad algu saņemsi tikai par 7,5 mēnešiem? Tas ir jautājums, uz kuru atbildi diendienā ir spiesti meklēt Latvijas basketbolisti. Līdz rudenim daļa jau būs sevi atradusi citās profesijās, un šīs izmaiņas varētu pat atsaukties uz Latvijas izlases kandidātu sarakstu.
Kad LTV “Sporta studijai” veidoju sižetu par klubu basketbola nākotni, tad no “VEF Rīga” valdes priekšsēdētāja Edgara Jaunupa izdzirdēju pārliecinošu vēstījumu, ka nākamsezon spēlētāju algas ievērojami samazināsies visās komandās, un spēlētājiem ar to jārēķinās jau tagad. Tad nu nostādiet uz brīdi sevi spēlētāju vietā: pie visiem neplānotajiem tukšajiem mēnešiem vēl jārēķinās ar to, ka tad, kad darbība atsāksies, maksās vēl mazāk. Jābūt ļoti lieliem sporta veida patriotiem vai ar ļoti labiem uzkrājumiem, lai arī nākamsezon saglabātu sevi lielajā sportā. Tāda pati aina iezīmējas arī pārējo sporta spēļu spēlētājiem – basketbols lai šoreiz kalpo kā ilustratīvs piemērs.
Kas vairāk pelnīja, tie arī vairāk zaudē. Šķiet, neviens Latvijas sportists nav bijis tik liels cietējs no pandēmijas kā bokseris Mairis Briedis. Rīgā paredzētais Supersērijas fināls tika atcelts pēdējā brīdī. Viņa menedžeris Raimonds Zeps zaudētos ieguldījumus lēš dzīvokļa Purvciemā vērtībā, kā arī piebilda, ka, beidzoties līgumam ar vienu lielu atbalstītāju, uzņēmums nolēmis sadarbību ar bokseri neturpināt. Tur pazaudēts vēl desmitiem tūkstošu eiro vērts sadarbības partneris.
Tāpat kā citās profesijās, arī sportā pagaidām šķietami vieglāk var elpot tie, kuri atrodas valsts aizgādībā. Latvijas Olimpiskā vienība viņnedēļ jau paguva publicēt ziemas sporta veidu sastāvus nākamajai sezonai. Šī ziņa covid-19 šļurā noslīka kā nebijusi. LOV sastāvos nākamajai sezonai iekļauts 61 sportists. Ar piebildi: “Tuvākajā laikā LOV organizēs tikšanās videokonferences režīmā ar ziemas sporta veidu federācijām, treneriem un sportistiem, lai varētu uzsākt finansēt atlētu gatavošanos pirmsolimpiskajai sacensību sezonai.”
Jūs ko – nopietni?!
Tā, it kā viss būtu pa vecam un nekas nebūtu noticis, 61 sportists ir akceptēts turpmākai pabalstu saņemšanai! Es pat šoreiz neizvērsīšu tēmu par to, ka no tā 61 sportista pat cītīgākie Latvijas sporta līdzjutēji sarakstā atrastu uzvārdus, par kuriem nav dzirdējuši un nekad arī nedzirdēs nopietnu sacensību kontekstā.
Es šoreiz par to, ka laikā, kad viss brūk, jūk, bankrotē, sacensības pārceļ/atceļ, sponsori pamet pat Mairi Briedi, Latvijas Olimpiskā vienība jau sāk gatavoties ziemas olimpiskajām spēlēm. Bez jebkādas plašākas diskusijas par tēmām: 1) vai varam atļauties tik plašu atbalstāmo loku?; 2) vai tas tiešām jādara jau aprīlī?; 3) vai vispār varam šobrīd atļauties Latvijas Olimpisko vienību?
Kurš uzņemsies līdera lomu?
Tā nu mēs līgani nonākam pie atslēgas jautājuma – kā valsts cer saglābt profesionālo sportu Latvijā? Ko tā ir gatava upurēt un kam palīdzēt izķepuroties? Jo kāda roka aizas malā neizbēgami būs jāpalaiž vaļā…
Izglītības un zinātnes ministrijas darbs pie prioritāro sporta veidu noteikšanas kritērijiem nolikts uz kantes. Tāpat kā varas pārmantošana Latvijas Olimpiskajā komitejā. Situācija izvērtusies patiesi amizanti: Žorža Tikmera un komandas smalkais plāns LOK Ģenerālasambleju pa katru cenu aizvadīt martā, nevis, kā ierasts, pēc olimpiskajām spēlēm (sak, lai potenciāli vārgie rezultāti neaizmiglo skatu un kādus aktīvistus neuzkūda uz revolūciju…), tikpat kā jau bija novests līdz galam. Pietrūka vien dažu dienu, taču ārkārtas stāvokļa dēļ pasākumu nācās atlikt un LOK varas groži joprojām ir domās jau prom esošā Vrubļevska rokās.
Pašreizējā situācija ir brīnišķīgs tests Latvijas vadošo sporta funkcionāru kompetencei, līderībai un krīzes menedžmenta iemaņām. Kad vēl diskutēt par prioritārajiem sporta veidiem, ja ne tagad? Kad vēl skaidri iezīmēt olimpiskās kustības vīziju ilgtermiņā, ja ne tagad? Būtu ne tikai interesanti, bet vitāli svarīgi dzirdēt, kāds – atkarībā no situācijas eskalācijas – ir plāns A, plāns B un plāns C valsts naudas sadalē profesionālajam sportam.
Tā vietā sporta funkcionāru elite unisonā velk meldiņu par to, ka “finansējuma situācija ir ļoti kritiska” (Einars Fogelis, Sporta federāciju padome), “gribētu ātrāku tempu un zināmu termiņu, kad var atsākt sacensības” (Žoržs Tikmers, LOK), “sportistiem un visiem sacensību rīkotājiem ir nepieciešams skaidrs signāls, vai plānot vai neplānot konkrētus sporta pasākumus” (Sandis Riekstiņš, Saeima), beigās IZM pārstāvim Edgaram Severam pasakot visiem it kā zināmo, ka masu pasākumi šogad nez vai vispār notiks.
Šo ainu ļoti labi ilustrē sporta aģenta Raivja Ušacka citāts TVNET publikācijā: “Latvijas Olimpiskā komiteja vai Latvijas Olimpiskā vienība, runājot par budžetiem, vienmēr ir klāt, bet, kad prasa atbildību vai viedokli konkrētā jautājumā, tad lec no atbildības nost. Šie cilvēki sēž uz n-tajiem krēsliem n-tajos amatos un saņem valsts naudu, bet neko nedara. Un kas notiek? Viņi valstī ne par ko neatbild. Paskatīsimies pēc koronavīrusa pandēmijas, kurš par ko spēj atbildēt un uzņemties atbildību. Šis ir labs laiks, lai to redzētu.”
Kā izvērtēt?
Šis solās būt tas gadījums, kad situācija pati būs piespiedusi beidzot pieņemt arī nepopulārus lēmumus t.s. augstu sasnieguma sporta turpmākajā finansēšanā. Un dažādi neērti jautājumi no maisa lien ārā kā īleni.
Paliksim pie tiem pašiem piesauktajiem piemēriem un noliksim uz viena lineāla. Mairis Briedis, profesionāli komandu sporta veidu spēlētāji un Latvijas Olimpiskās vienības apgādībā esoši olimpieši.
“Nekad karjerā Mairim nav bijis valsts vai pašvaldības atbalsts. Nekad nav bijis neviens politiskais līgums ar kādu valsts kapitālsabiedrību,” tā Raimonds Zeps intervijā rakstam, kas nākamnedēļ būs lasāms žurnālā “Klubs”. Briedis ir Latvijā uzskatāmākais piemērs tam, kas pēc visām pazīmēm ir profesionāls sportists. Saņem tik, cik cilvēki ir gatavi maksāt par biļetēm, cīņu translāciju vērošanu, uzņēmumi – par zīmola eksponēšanu. Slogs valsts budžetam – nekāds. Atpazīstamība pasaulē – uzreiz aiz mūsu NBA un tenisa spīdekļiem.
Komandu sporta veidu spēlētāji. Saņem tik, cik kāda komanda ir gatava viņiem maksāt. Diapazons ļoti plašs. No Porziņģa miljoniem līdz pat Latvijas vidējai algai vietējās līgās. Spēlētāju sagatavošanu finansiāli iznes vecāki un pašvaldības. Porziņģis neizauga viens pats tukšā vietā – pārējie 11 komandas biedri Liepājā arī bērnību pavadīja sportojot un ar to rūdījumu pavadīs visu atlikušo dzīvi. Kā mēdz teikt, win-win situācija. Pat stipri viduvēji sportisti nav slogs valsts budžetam un iztiku sev nopelna paši. Ja neviena komanda negrib slēgt līgumu, tad dzīve pati piespiež izvēlēties citu profesiju.
Un tad ir olimpieši. Piemēram, no iepriekšējām olimpiskajām spēlēm medaļas pārveda bobsleja divnieks Oskars Melbārdis un Jānis Strenga. Visu olimpisko ciklu viņi no valsts saņēma ikmēneša pabalstus, dotēts tika arī viņu treniņu darbs, pat tehnikas iegāde, turklāt beigās vēl viņu kontos ieripoja arī valsts prēmijas. Atpazīstamība pasaulē? Nemaz nesāciet… Iedvesma?…
Salīdzinājumam: piemēram, Dons skaisti dzied. Pieļauju, ka daudzus (vismaz kādu) ar to iedvesmo, taču cilvēki uz viņa koncertiem pērk biļetes, viņa eksistence nav valsts budžeta sāpe. Ja uz viņa koncertiem biļetes vairs nepirks, tad Dons vairs nedziedās, bet, iespējams, apkalpos jūs kādā kebabnīcā.
Tagad vizualizējam situāciju, kad visi trīs aprakstītie piemēri vēl dziļākā nestundā klauvēs pie Ministru kabineta durvīm. Pirmais teiks: “Nekad neko neesmu saņēmis, bet cīņu atcēla, sanāca patērēties, grūti laiki visiem – varēsiet palīdzēt?” Otrie teiks: “Ja gribat saglabāt komandu sportu Latvijā, vajadzēs piešprici.” Trešie saglabās ierasto retoriku: “Lai pienācīgi pārstāvētu valsti olimpiskajās spēlēs, mums vajadzēs…”
Man grūti iedomāties, kas varētu būt tie pieturas punkti, pēc kuriem Krišjānis Kariņš un viņa brigāde tagad sāktu šo situāciju šķetināt… Un tā nudien nav viennozīmīgi izvērtējama. Vai pirmo reizi Latvijas vēsturē iekļūšanai olimpiskajā komandā tiks noteikti kādi stingrāki kritēriji nekā olimpiskā normatīva izpilde?
Tai vajadzētu būt sporta sabiedrības resnā gala vienai no šā brīža akūtākajām prioritātēm – vienoties par principiem un spēt pateikt priekšā.
Augstskolas un uzņēmēji kā risinājums
Patlaban visticamākais scenārijs ir tāds, ka daļa sportistu pārkvalificēsies. Vismaz uz pusprofesionālu līmeni.
Pie Latvijas mērogiem un iespējām, šis arī būtu modelis, kuru vajadzētu noslīpēt un izkopt. Jau pieminētajā “Sporta studijas” sižetā sporta mārketinga speciālists un Volejbola federācijas valdes loceklis Andris Blaka norādīja uz pienācīgi neizmantotajiem augstskolu resursiem. “Tā iespēja Latvijā – sportists, būdams augstskolas komandā, pusprofesionāli sporto un – kas ir svarīgi – iegūst izglītību. Tas ir tiešām ļoti svarīgi – lai sportisti iegūtu izglītību. Es domāju, ka mums vajadzētu uz to ļoti nopietni skatīties un analizēt.”
Lielāka uzmanība un atbalsts augstskolu sportam būtu risinājums, kas neatgrūstu arī individuālo sporta veidu pārstāvjus.
Attiecībā uz komandu sporta veidiem, vēl viens risinājums šur tur Latvijā jau tiek praktizēts. Proti, klubs iekārto spēlētāju darbā pie kāda no saviem atbalstītājiem un par spēlēšanu pāris simtus eiro uzmet pa virsu. Kopumā ļoti veselīgs un jēgpilns attīstības modelis. Ja nevari atrast tādu komandu, kurā varēsi iztikt tikai ar spēlēšanu, bet spēlēt jau patīk un gribas tāpat, tad šāds variants ir labs vidusceļš. Arī tiem sportistiem, kuri tikko kā beiguši augstskolu un sāk lauzt sev ceļu darba tirgū.
Labi sevi parādot pusprofesionālā līmenī, ceļš uz lielo sportu tik un tā būs vaļā. Latvijas basketbolā Artūrs Strēlnieks no izteikti amatieriskās “Rojas” spēja jau brieduma gados aizkārpīties līdz “VEF Rīga” un BK “Ventspils”. Angļu futbolists Džeimijs Vārdijs karjeras sākumā futbola spēlēšanu apvienoja ar darbu fabrikā, taču tas viņam neliedza vēlāk pārstāvēt futbola dzimteni Pasaules kausa izcīņā. Tā varētu turpināt.
Skaidrs ir viens – ierastajā veidolā profesionālais sporta Latvijā nevarēs turpināt funkcionēt. Gribot negribot, būs jāsaliek jauni akcenti. To, kādi varētu izskatīties šie akcenti, pagaidām varam apspēlēt, tikai dauzot tastatūru, jo valsts sporta politikas veidošanas līderi pagaidām klusē un… gaida uz valdību.
Atbildot uz virsrakstā uzdoto jautājumu – profesionālais sports Latvijā būs. Taču daudz mazskaitlīgāks un elitārāks nekā līdz šim. Gribētos cerēt – beidzot nolikts uz loģiskas eksistences pamatiem.