Eiropas čempionāts bez trases
Kad Ivo Lakučam vaicāju, kas mūs sagaida 2020. gada Tokijas spēlēs, seko pauze un optimismu neizstarojošs skatiens. “Redzot, kā mums sokas – ja uz Tokiju aizbrauks pa vienam vīrietim un sievietei, tas būs maksimums.” Viņš norāda, ka liekākas izredzes ir aizbraukt ar divām dāmām, nekā diviem vīriem. “Pie jaunās kārtības trīs večus mēs nebūtu aizveduši arī uz iepriekšējām spēlēm, jo tagad trīs sportistus var vest tikai divas labākās valstis nāciju reitingā. Tādā situācijā kā pirms Tokijas mēs vēl neesam bijuši.”
Latvijas BMX galvenais klupšanas akmens ir sašķeltība. Ivo Lakučs pagaidām neredz nekādas pazīmes, kas varētu liecināt par gaidāmo BMX vides tuvināšanos: “Domāju, ka tuvākajos 5 gados tā nav iespējama.”
Taču divi ārkārtīgi atbildīgi starti gaidāmi turpmākajos divos gados. 2019. gadā Valmierā notiks Eiropas čempionāts. Trasei jau bija jābūt gatavai, bet… Latvijai tipisko neizdarību dēļ to vēl nav sākuši būvēt. Plāns A jau ir aizgājis pa skuju taku, tagad jācer uz plānu B, saka Ivo. Plāns B – novembrī sākt celt trasi un pabeigt līdz nākamā gada pasaules čempionātam. “Ir pilnīgi skaidrs, ka mums savās mājās nebūs mājinieku priekšrocību, jo mēs vienkārši nepagūsim piebraukt trasi. Bet mums vismaz būs moderna trase.” Plāns C ir pavisam skumjš – pagaidu trases uzcelšana čempionāta vajadzībām un attiecīgi arī tās nojaukšana pēc čempionāta beigām…
Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvis Kaspars Randohs uzskata, ka BMX nav pamata justies apdalītiem: “Šo 10 gadu laikā valsts atbalsts augstu sasniegumu sportam ir bijis tuvu tam, kādas ir bijušas prasības no LOV un LOK. Ne simtprocentīgi, bet tuvu tam.”
Ivo Lakuču pilnībā apmierina sportistu finansēšanas kārtība, taču viņš uzskata, ka valsts ar BMX nav norēķinājusies par diviem olimpiskajiem zeltiem, proti, radījusi mūsdienu prasībām atbilstošu infrastruktūru. “Ja mēs vēl kādreiz gribam pasaules līmenī konkurēt, mums nepieciešama iespēja trenēties zem jumta un moderna, jaunākajām tendencēm atbilstoša BMX trase. Tas ir viss, ko mums vajag. Ja tas būs, neizpaliks arī panākumi. Divi olimpiskie zelti – tie ne tuvu nav mūsu griesti,” ir pārliecināts Ivo Lakučs. “Diemžēl mēs esam izkrituši no tā līmeņa, kurā bijām. Ja apstājies, tad citi iet garām. Mūsu gadījumā – citi ir aizlidojuši garām.”
Bez Štromberga kulta
“Mani bērni ar BMX brauc, jo viņiem gribas palēkāt ar riteni,” bērnu motivāciju novērojis Artis Koško. Viņa dēls Āris šogad kļuva par Latvijas čempionu sešgadnieku grupā. “Nākamgad Latvijā būs Eiropas čempionāts – tajā noteikti startēsim. Un lielais mērķis ir pasaules čempionāts Beļģijā. Jāsāk krāt nauda jau tagad.”
Vecāku spektrs ir ļoti dažāds. Ir tādi, kas savas atvases nenoguruši uzmundrina, pat ja tās brauc krietnu gabalu aiz priekšpēdējās vietas. Un ir tādi, kas par nesasniegtiem mērķiem kaunina skarbāk nekā nepilngadīgo lietu inspektors. “Arī šeit, Amerikā, tas ir ļoti izteikti,” novērojis Štrombergs. “Ir vecāki, kas jau deviņos gados spiež bērnus individuāli trenēties – liek skriet sprintus, dzen uz svariem, dod aminoskābes, proteīnu. Man uz to sāpīgi skatīties.”
Tikmēr Arta bērni finālbraucieniem gatavojas… uz šūpolēm. “Mēs tam visam pieejam viegli. Ar šiem pašiem riteņiem bērni brauc arī pa pagalmu.” Āris Koško arī Saldū paliek nepārspēts, uzvarot visos braucienos. Beātei divas trešās un divas piektās vietas, līdz ar to sacensību kopvērtējumā šoreiz jāpaliek tūlīt aiz goda pjedestāla.
Kad apvaicājos vecākiem, vai viņu atvases fano par Māri Štrombergu, atbildes ir noliedzošas. Un tas ir loģiski – lielākā daļa ir par jaunu, lai atcerētos Londonu 2012’, kur nu vēl Pekinu 2008’. Ticiet vai ne, bet lielākā daļa jauno BMX censoņu nemaz lāga nezina, kas ir Māris Štrombergs. Fanātiskākajiem pie sienas esot ārzemju braucēju plakāti. “Tā tomēr ir vakardiena, jāiet līdzi laikam,” noteic kāds no tēviem. Skarbi, bet tajā pašā laikā – labi. Ja BMX kults Latvijā ir spējīgs augt dabiskā ceļā, bez vienas kulta zvaigznes izstarotā siltuma, tad šim sporta veidam ir nākotne. BMX nekad nebūs Latvijas sporta dīķa valis, taču tam ir pietiekami prestiža nišas sporta veida reputācija. Un, kamēr vien jaunieši mīs pedāļus, dzīva būs arī cerība par augstāko virsotņu atkārtotu iekarošanu.
Tikmēr divkārtējais olimpiskais čempions karjerai vēl punktu nav pielicis. Jāņos sagaidījis pirmdzimto, viņš bauda tēva lomu un sportisko azartu apmierina golfa un ielu basketbola laukumos, neaizmirstot arī par sevis uzturēšanu formā. “Lēmumu par karjeras beigām vai turpināšanu pieņemšu rudenī,” sola Māris. Kad aizkadrā Ivo Lakučam vaicāju, vai Mārim vēl ir iekšā, treneris neminstinās ne brīdi: “Ir!”