Štromberga panākumi BMX sabojājuši?
Artis ar bērniem dodas uz mašīnu, lai saķīlētu meitai riteni un ievilktu elpu pirms pašām sacensībām. Uzmanību piesaista varenais dalībnieku vecāku autoparks – aina līdzīga kā pie ledus hallēm un tenisa centriem. “Treneri ir teikuši, ka Māra Štromberga panākumi BMX ir sabojājuši, jo tagad ir parādījušies vecāki, kam BMX ir kļuvis par statusa apliecinājumu. Bērniem tiek uzspiesti privātie treneri, tiek pirkts dārgākais inventārs, par katru cenu prasīti rezultāti,” galvu pašūpo Artis.
Viņam kā profesionālam metāla apstrādes speciālistam bērnu riteņu uzturēšana kārtībā nekādas pūles nesagādā. “Riteņus pērkam tikai lietotus, pārējo inventāru uz akcijām. Šis ir dārgs sporta veids – gadā iztērēju kādu pusotru tūkstoti. Protams, citi, kam ir lielāka rocība, par vienu riteni iztērē vairāk. Tos var atšķirt pēc lepnajām automašīnām, bet arī tādu kā mēs šeit ir daudz.”
Artis sācis apsvērt, ka varētu iemēģināt spēkus BMX tehnikas jaunradē – esot šādas tādas idejas, turklāt profesionālās zināšanas ļautu tās realizēt. Vismaz Beātes riteņa stūri izdodas ielikt vietā.
Treneris uz papīra
BMX romantiskajos pirmsākumos viss balstījās uz pliku entuziasmu un fanātisku ticību idejai. “Kad mēs augām, mūsu elks bija Ivo Lakučs,” atmiņās gremdējas Māris Štrombergs. “Ivo bija ļoti labs braucējs, viņš bija zinošs – viņš mūs, jaunos, paņēma savā paspārnē.”
“Es savu zināšanu bāzi ļoti papildināju treka riteņbraukšanā. Daudzas lietas aizguvu un ieviesu mūsu treniņu metodikā,” skaidro Lakučs. Treka riteņbraukšana bija mūsu olimpisko cerību sporta veids 2000. gadā Sidnejā. Diviem spīdekļiem – Aināram Ķiksim un Viesturam Bērziņam – klāt tika piekabināts jauniņais Ivo Lakučs. Dažādu iemeslu dēļ medaļu spožums Sidnejā gāja secen un treka riteņbraukšana Latvijā nomira dabīgā nāvē.
Kad Ivo bija ticis pie autovadītāja apliecības, viņš salonā sēdināja jaunos censoņus un kopā ar tiem izbraukāja visu Eiropu. Bildes, kā Matisons, Štrombergs un Lakučs ar lāpstām paši veido BMX trasi Valmierā, aizkustināja sporta līdzjutējus sižetos pirms Pekinas. Šādi piemēri veidoja BMX kā vienas lielas ģimenes, kuru veido daudzas mazākas ģimenes, imidžu. Nu tas ir daļēji sašķobījies – BMX joprojām ir ģimeņu sports pašos pamatos, bet pieaugušo līmenī tagad katrs sitas par sevi.
Ivo Lakučam ir vairs tikai viens audzēknis – Kristens Krīgers. Līdz ar to Latvijas izlases “vadīšana” sagādā neveiklus brīžus. “Vēsums mūsu starpā ir,” Ivo atzīst. “Es esmu treneris, kurš audzēknī lien iekšā. Cenšos viņu sajust. Man par viņu jāzina viss. Savulaik es par savu komandu zināju visu. Tagad, aizbraucot kā galvenais treneris, es vairs nevienu nepazīstu – nezinu, ko viņi dara ikdienā. Līdz ar to es uzskatu, ka mani padomi nebūs tik spēcīgi, tie pat varētu traucēt. Es esmu galvenais treneris uz papīra. Manuprāt, tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc nav labu rezultātu.”
Uzreiz pēc čempionāta Latvijas Riteņbraukšanas federācija uzdevusi BMX saimei nākt klajā ar saviem priekšlikumiem situācijas risināšanai. Ivo Lakučs norāda, ka ir gatavs vadīt Latvijas izlasi, bet tikai tad, ja viņam būs pilna kontrole pār sportistu sagatavošanu. Pretējā gadījumā viņš ir gatavs paiet malā un savā nodabā strādāt Valmierā. “Otrais variants pat būtu man parocīgāks, taču esmu gatavs arī pirmajam, ja BMX sabiedrība tam būs gatava.”