Izauklēts lolojums
“Puiši vēl mācījās 5. klasē, kad mūsu spēlēs ik pa laikam sāka parādīties aģenti,” stāsta treneris Grehovs. „Neļauju puišiem runāt pa tiešo, lieku visu interesi pāradresēt man. Ir bijuši gadījumi, kad aģents piesola jaunas botas un lūdz, lai neko nestāsta trenerim.”
Lai arī 3. februāra spēle ir divu čempionāta līdervienību duelis, šoreiz aģentus tribīnēs nemana. Taču, spēlei sākoties, brīvas sēdvietas ir jāpameklē. 31 gadu vecais rēzeknietis Aleksejs Grehovs savas pilsētas basketbolam jau bija zudis, taču darba trūkums Rīgā piespieda atgriezties. Palīdzīgu roka sniedza Alekseja bijušais treneris, kurš aicināja gadiņu pastrādāt ar bērniem Rēzeknē – sak, gūsi praksi, varēsi atgriezties Rīgā. “Tā arī neaizbraucu atpakaļ – paliku šeit,” pasmaida Aleksejs. Piedāvājumus strādāt Rīgas sporta skolās viņš saņem nemitīgi, taču prom neskrien. Kopš oktobra viņš ir arī Rēzeknes domes deputāts.
Grehovam uzsākot darba gaitas, 2003. gadā dzimušie un jaunāki bija pirmā treniņgrupa, kuru viņš savāca no nulles. “Esmu viņus burtiski izauklējis. Kad sāku, daži no viņiem vēl gāja bērnudārzā.” Grehovam ir daudz komandu, bet neviena cita nespēlē ar tādiem panākumiem kā 2003. gadā dzimušie puiši. “Man trāpījās ļoti talantīga vecuma grupa. Ir tukšie gadi, kad nav ātruma īpašību, spēka, rakstura. Pieļauju, ka tik talantīga komandā kā šī man otrreiz var arī nebūt.”
Debitants 25 gadu vecumā
Deviņas – tieši tik vasaras Žanim Peineram priekšlaicīgi beidzās sagatavošanās cikls Eiropas čempionātam ar kādu no Latvijas izlasēm. U16, U18, U20 – Peiners bijis kandidāts visām, bet nav spēlējis nevienā. Allaž pie vainas bijuši sirdsdarbības traucējumi. Kad Žanis kļuva interesants arī pieaugušo izlasei, scenārijs palika tas pats iepriekšējais.
Lielajā basketbolā Peiners ienāca 2009. gadā “VEF Rīga” rindās, kad komandu vēl vadīja Valdis Valters. Rēzeknieša talantu Valters vērtēja augstāk par savējo, un no Eiropas un pasaules čempiona mutes tas ir rets kompliments. Taču vefiņš no Peinera atteicās ātri – to pašu sirdsdarbības traucējumu dēļ. Pārāk sāpīga ir bijusi Latvijas basketbola pieredze, divus talantus – Jāni Cekulu un Raimondu Jumiķi – priekšlaicīgi zaudējot.
Profesionālie klubi tobrīd Peineram atmeta ar roku, bet pats Žanis basketbola spēlēšanu nolēma apvienot ar studijām Latvijas Universitātē. Trīs sezonas Artūra Visocka-Rubeņa vadībā kļuva par Peinera karjeras restartu. Veselības problēmas palika tās pašas vecās, Žanim bija nepieciešama individuāla pieeja, bet komandai, lai veiksmīgi startētu Latvijas Basketbola līgā, bija nepieciešams Žanis. Savienība savu augstāko punktu sasniedza 2012. gadā, kad LU iekļuva LBL pusfinālā.
Pēc veiksmīga posma LU rindās Žanis bija gatavs izmēģināt spēkus profesionālajā basketbolā. Pēc 2013. gada sezonas interesi par viņu izrādīja arī slavenais Ļubļanas “Olimpija”, bet priekšroku Peiners deva leģionāru gaitu uzsākšanai Agra Galvanovska vadītajā “MBC Mykolaiv”. 2014. gadā no kara plosītās Ukrainas viņš atgriezās Latvijā – Ventspilī pie Roberta Štelmahera. Ventspilī brīvmākslinieks Peiners saskārās ar Štelmahera stingro tvērienu. Sezonas laikā abām pusēm nācās meklēt kompromisu racionālai sadarbībai. Lai arī sezonas finišu abi sasniedza vienā laivā, radās iespaids, ka līdz galam apmierināts par šo sadarbību nepalika nedz viens, nedz otrs.
Lai arī sniegums bija neizteiksmīgs, Peiners palūdza savam aģentam, lai mēģina sarunāt iekļaušanu izlases kandidātu sarakstā – galu galā, viena no Eiropas čempionāta pilsētām bija Rīga. Gadu iepriekš, kārtējās vasaras drāmas rezultātā, Peiners bija pieņēmis lēmumu pāris turpmākās vasaras atpūsties, taču sezonas laikā pārdomājis. Sagatavošanās ciklā Peinera sniegums bija pietiekami pārliecinošs, lai nopelnītu vietu sastāvā un 25 gadu vecumā beidzot pārstāvētu Latviju starptautiskā līmenī. Lāsts bija noņemts.