Ir cilvēki, kas savu nospiedumu vēsturē atstāj ar vienu epizodi. Ar tik spilgtu, ka nav pat vairs svarīgi, kas darīts pirms vai pēc tās. Par uzbrukumu Madrides “Real” spēlētājam Rūdijam Fernandesam dvīņu brāļiem Naurim un Normundam Macius uz mūžu ir liegts klātienē apmeklēt ULEB rīkoto basketbola sacensību spēles. Kopš incidenta apritējuši 6 gadi, un aizliegums, ko brāļi toreiz nodēvēja par nāves sodu, joprojām ir spēkā. “Ģērbtuve” kopā ar viņiem devās uz Viļņu, lai klātienē vērotu Lietuvas derbiju – “Lietuvos Rytas” pret Kauņas “Žalgiri”.
Paradoksāli, bet vieni no Lietuvas basketbola fanātiskākajiem līdzjutējiem, kas savus ķermeņus izrotājuši ar Lietuvas populārāko spēlētāju tetovējumiem, dzīvo Rīgā. Normunds un Nauris ir dzimuši un auguši Latvijā, Lietuvas pierobežā, taču sūros apstākļos – bērnunamā. “Kauties es iemācījos tur,” atklāj Nauris. “Tur visu laiku bija jākaujas. Tur gūtais rūdījums vēlāk, 90. gados, palīdzēja biznesā, jo tolaik strīdus risināja citādi.”
Jau kopš mazotnes brāļu kaislība bija sports, galvenokārt – basketbols. Kvēlākais bērnības sapnis – satikt kādu slavenību. “Sapņojām, ka kādu dienu internāta klasē ienāks Sabonis vai Marčuļonis un nosauks mūsu vārdus,” saka Nauris. Kad brāļiem bija 14, viņus kā perspektīvus vidējo distanču skrējējus noskatīja Murjāņu sporta ģimnāzija. Tur viņi noturējās gadu. “Bērnunama bērni nevar tā vienkārši iedzīvoties citā vidē. Mēs atšķīrāmies no citiem,” pa ceļam uz Viļņu spriež Nauris. Taču Murjāņos bija gūti vērtīgi kontakti un pirmā prakse komercdarbībā – apģērbu tirgošanā. “Pa vasaru braucām uz Klaipēdu, iepirkām drēbes un Latvijā tirgojām. Kad mūs izmeta no Murjāņiem, tad sākās mūsu ielu dzīve. Tirgojām apģērbus,” stāsta Normunds Macius.
Spīts un nekaunība palīdzēja izsisties un ar laiku gūt arvien lielākus panākumus biznesā. Brāļu apģērbu veikali bija gan “Galerijā Centrs”, gan Rīgas lidostā. Par finanšu trūkumu nebija jāsūdzas, līdz ar to varēja aktīvāk nodoties basketbolam. Lietuvas izlases un vadošo klubu spēles ir apmeklētas malu malās. Pabūts arī divās olimpiskajās spēlēs. Kad prasu, vai paši ir rēķinājuši, cik savās basketbola ekspedīcijās ir iztērējuši, Normunds attrauc: “Viss ir kārtībā! Ar basketbolu ceļamies, ar basketbolu ejam gulēt. Tas ir pats galvenais.”
To, ka basketbols abiem ir kā gaiss un maize, var redzēt, kaut vai palūkojoties uz ārieni. Speciāli apgleznoti ir pat apavi. Telefonā kā fona attēli Naurim iestatīti Arvīds Sabonis un Maikls Džordans, savukārt Normundam Džordanu goda vietā aizstāj Šarūns Marčuļonis.
2013. gadā pēc Eirolīgas spēles Kauņā Normunds un Nauris ārā pie arēnas gaidīja “Žalgira” spēlētājus. Tā bija ierasta prakse. Taču pavisam negaidot pa durvīm iznāca lielais loms – Madrides “Real” spēlētājs Rūdijs Fernandess. Viņa provokācijas un riebeklības brāļus, tāpat kā citus fanus, bija nokaitinājušas jau pirms spēles, bet arī spēles laikā spānis turpināja pelnīties. Un, lai arī arēnu pameta miesassarga klātbūtnē, aizkaitinātais Nauris tika pie iespējas nolaist tvaiku un izpildīt miesas sodu. Jau pēc brīža abi brāļi bija ar elektrošoku nogāzti zemē un saslēgti rokudzelžos. Tikmēr Fernandess nespēja valdīt asaras…
Brāļu Macius popularitāte sasniedza nebijušus augstumus, par viņiem ziņoja mediji visā Eiropā. Viedokļi par nodarīto dalījās – vieni uzskatīja, ka rīcība bijusi loģiska un taisnīga, citi – ka vardarbība (it sevišķi alkohola reibumā) nav nekādi attaisnojama un šāds izlēciens “Žalgirim” tikai dara kaunu. Lai nu kā, iznākums bija mūža diskvalifikācija no ULEB sacensībām un 25 000 eiro soda nauda. Diskvalifikācija joprojām ir spēkā, ciet ir arī Kauņas arēnas durvis, bet četras piektdaļas parāda summas esot atvilkusi Kauņas pilsētas vadība, liekot samaksāt tikai 5000 eiro.
Bērnības sapnis satikt kādu slavenību ir piepildījies ar uzviju. Kad Normunds vācās ārā no iepriekšējā dzīvokļa, viņš līdzi ņēma izzāģētu sienas fragmentu, uz kura viesošanās reizē bija parakstījies Arvīds Sabonis… Ceļu līdz slavenībām pavēra kāda sena pazīšanās. Bērnības drauga Valda Štromberga jaunākais brālis Sauļus, sākot spēlēt Lietuvas izlasē, par fanātiskajiem brāļiem izstāstīja komandas biedriem. “Tā mēs sadraudzējāmies ar Arvīdu Macijausku, Eurēliju Žukausku un visiem pārējiem,” atceras Normunds Macius.
Pa ceļam uz Viļņu mūsu saruna kādā brīdī sāk skart sāpīgākos zaudējumus Lietuvas basketbola izlases vēsturē. Zaudējums Itālijai 2004. gada olimpisko spēļu pusfinālā. No rokām izlaista uzvara pār ASV 2000. gadā Sidnejā. Zaudējums Maķedonijai 2011. gada Eiropas čempionāta ceturtdaļfinālā pašu mājās. “Izbeidz! Man sāka žņaugt sirdi,” bez ironijas man lūdz aizmugurē sēdošais Normunds. “Man arī sāk palikt slikti,” brālim piebalso Nauris, kura vēderu dienu iepriekš no ierindas izsitis konservēts kalmārs (abi brāļi jau sesto gadu pēc kārtas ievēro gavēni, tāpēc nācies eksperimentēt). Nākas tēmai pavilkt svītru, jo redzu, ka brāļi tiešām uz šādu sarunas tematu reaģē saasinātāk kā citi – ar basketbolu mazāk apsēsti – cilvēki.
Uz Viļņu dodamies, jo Kauņas arēnā kopš incidenta brāļiem ieeja liegta. “Vidēji divas reizes mēnesī braucam uz spēlēm,” atklāj Nauris. “Cenšamies apmeklēt pilsētas, kur ir vislabākā atmosfēra. Ja atskaita Kauņu, tad tādas pašlaik ir Klaipēda un Viļņa,” papildina Normunds. Biļetes uz šo derbiju ir deficīta prece, tās mums ir sarūpējis brāļu draugs Žilvinas, kurš regulāri brāļus aicina piedalīties dažādās ar bērnunamu jauniešiem saistītām aktivitātēm. Iepriekšējā viesošanās reizē Nauris pamanījis, ka viens zēns futbolā trenējas ar ziemas zābakiem, kas turklāt ir vairākus izmērus par lielu. Šodien viņš zēnam ved futbola apavus un formu, ko pie arēnas nodod Žilvinam. Pašu zēnu gan satikt neizdodas, jo, lai saņemtu atļauju uz brīdi pamest bērnunamu, Žilvinam būtu jānokārto formulatitātes, ko svētdienā tik viegli neizdarīsi. “Žēl, gribējās redzēt viņa seju, dāvanu saņemot,” Nauris ir nedaudz vīlies. “Gan jau nākamajā treniņā uzreiz lidos pa laukumu,” viņš smaidot sevi mierina.
Nav ilgi jāgaida, lai cilvēki pie “Siemens” arēnas atpazītu abus brāļus. Pēdējos gados viņi Lietuvas čempionāta spēles cenšas apmeklēt kā neitrālie līdzjutēji, netērpjoties nevienas komandas krāsās. Tā vietā izcelts tiek pašu koptais “Braliukai” zīmols, kura uzturēšana pašlaik ir abu pamatnodarbošanās. Ilgi koptais apģērbu bizness uzskrēja uz sēkļa, drīzumā gaidāma kārtējā tiesas sēde. Tomēr, kad, staigājot pa Viļņas vecpilsētu, ieejam kādā sporta preču veikalā, Nauris uzreiz ir klāt pie drēbēm un apčamda visus audumus. “Es nevaru tā vienkārši ieiet veikalā. Man uzreiz ir jānovērtē produkcijas kvalitāte. Brālim ir līdzīgi,” atklāj Nauris. Tagad “Braliukai” zīmols tirgo gan dažāda veida atribūtiku, gan arī alu un sieru.
“Žalgira” un “Lietuvos Rytas” derbijs ir Lietuvas basketbola klasika. Lai arī pēdējā laikā labākas sekmes Lietuvas basketbola milža nolikšanā uz lāpstiņām ir Klaipēdas “Neptunas”, ažiotāžu ap šo spēli tas nemazina. Abu komandu fani rāmā gaisotnē pirms spēles ieturas tuvējā kafejnīcā, Normunds un Nauris atklāj, ka attiecības abu pušu starpā ir diezgan nokaitētas, kas reizēm pārvēršas dūru palaišanā pēc spēles. Pašā arēnā abi fanu grupējumi ieņēmuši katrs savu galu. Sacenšanās rīkļu skaļumā sākas jau stundu pirms spēles. Biļetes mums ir augšējā sektorā, bet brāļi vēlas iesildīšanās laikā pastāvēt pie laukuma. Ik pa brīdim garām paiet kāds smaidošs “Žalgira” krāsās tērpts fans. “Viņi skatās uz mums un atceras Fernandesa gadījumu,” spriež Nauris. Laukuma tuvumā brāļu izturēšanās acīm redzami izmainās, uguntiņa acīs iedegas vēl spilgtāk. Tajā brīdī vaicāju, vai abiem nepietrūkst Eirolīgas spēļu. “Ļoti…” piezemētā tonī nosaka Nauris un brālis viņam piebalso, kratot galvu. Kā bērni bez naudas saldumu veikalā. Smagākais emocionālais pārbaudījums abiem bija pērn, kad “Žalgiris” negaidīti sasniedza Eirolīgas “Final Four”. Nekas tāds nebija izdevies kopš 1999. gada, kad “Žalgiris” triumfēja Eirolīgā tās iepriekšējā formātā.
Pirmo puslaiku vērojuši no savām sēdvietām arēnas augšējā līmenī, puslaika pārtraukumā brāļi iesaka noiet lejā – manījuši brīvas vietas aiz groza, pie paša laukuma. Ceļš līdz jaunajām sēdvietām gan sanāk ļoti saraustīts, jo ik pa 15 metriem Nauri un Normundu aptur fani, kas vēlas uztaisīt kopbildes. Pārspīlēti būtu teikt, ka viņiem visi Lietuvas basketbola fani krīt ap kaklu, taču atpazīstamība ir nenoliedzama.
Popularitāte savu pīķi sasniedza īsi pēc Fernandesa incidenta. Tieši tās pieaugums lielā mērā ir iemesls tam, kāpēc brāļi jau 5 gadus nelieto alkoholu. “Pēc Fernandesa incidenta mums nemitīgi sauca, ar laiku sapratām, ka ir grūti to visu turēt,” stāsta Normunds. “Turklāt bija cilvēki, kas mūs brīdināja: neaizraujaties, netrūkst arī tādu, kam jūs nepatīkat un kas vēlas jūs iemūžināt kādā apkaunojošā situācijā.”
Pati spēle starp “Rytas” un “Žalgiri” ar sevišķu intrigu neizceļas. “Žalgira” pārspēks aprises sāk iegūt jau pirmajā puslaikā, bet nomācošs kļūst otrajā (59:85). Līdzjutēji gan uzreiz pēc spēles neizklīst. Arēnā tiek atskaņots ikoniskais “The White Stripes” skaņdarbs “Seven Nation Army”, kura pavadībā rīkles līdz pēdējam izkliedz lēkājošs “Žalgira” fanu pūlis. Brāļi uz to noskatās ar kāru aci – ar lielāko daļu lēkātāju viņi rudenī apvienosies Pasaules kausa izcīņā, lai fanotu par Lietuvas izlasi. “Kad spēlē Lietuvas izlase, visi fanu grupējumi saplūst vienā. Tad malā tiek noliktas visas nesaskaņas un piemirsti visi kautiņi, kas bijuši pēc klubu spēlēm,” lietu kārtību ieskicē Nauris.
Atceļā no Viļņas es Normundu un Nauri atstāju Panevēžā. Nākamajā dienā viņiem jāpiedalās aģitācijas pasākumos pašvaldību vēlēšanu kontekstā. Kāds kandidāts priekšvēlēšanu cīņās nolēmis talkā ņemt brāļu atpazīstamību Lietuvā, uzsaucot viesnīcu un nodrošinot šoferi, kas aizvedīs līdz Rīgai. Puiši, kas bērnībā vairāk par visu alka satikt kādu slavenību, paši kļuvuši par slavenībām.