Kaspars Vecvagars ir viens no vērtīgākajiem spēlētājiem Latvijas basketbolā. Nemaz nesāciet celt gaismā spēļu protokolus, jo vērtība ir viņa piemērs. 20 gados kā kapteinis aizvedis Latvijas U20 izlasi līdz Eiropas sudrabam un atradis vietu savam deķim zem Eirolīgas saules, sešus gadus vēlāk viņš sezonu pabeidza Jūrmalas komandā… Taču šis nebūs nekāds bēdu stāsts.
Vegāns tikai pie ēdamgalda
Raksta tapšanas sākumā ar Kasparu vienojamies aiziet paēst vakariņas. “Bet vietu izvēlēšos es,” viņš nosaka telefona klausulē. “Man ir īpaša diēta,” viņš paskaidro. “Ļoti profesionāli,” pie sevis nodomāju. Sportistam ir rūpīgi jāseko līdzi savam uzturam, diemžēl ne visi to apzinās un ievēro. Taču, kad noskaidroju, ka mūsu tikšanās vieta ir vegānu restorāns, esmu mazliet pārsteigts. Veicot pārbaudes, lai meklētu savainojumu cēloņus, konstatēts, ka organisms ne visai panes piena produktus un olas. Drauga Dāvja Bertāna piemēra mudināts, nolēmis pievērsties vegānu pārtikai.
Nedēļu vēlāk, fotosesijas laikā, fotogrāfs Lauris, lai mazliet izstaipītu Kaspara nopietnos sejas vaibstus, nolemj pastāstīt anekdoti: “Kur trusim ir vissiltākā vieta?” viņš mums vaicā. Un pats arī atbild: “Cepeškrāsnī.” Kaspars pasmejas un uzreiz atjoko: “Īsto anekdoti vegānam izstāstīji.” Tomēr vegānismu kā dzīvesveidu viņš nav pieņēmis – viņa vegānisms sākas un beidzas pie ēdamgalda.
Taču viena lieta, ko viņš savā dzīvē ir pieņēmis, ir meklējumi. Skaudrie pavērsieni basketbolista karjeras sakarā likuši paplašināt horizontu un meklēt. Atbildes un cēloņus. “Kad paliec vecāks, vairs neej vienā virzienā,” noteic Kaspars un steigšus piebilst – savos 25 gados (augustā paliks 26) vecs vēl nejūtas. “Saproti, ka sevis nospraustajam virzienam ir vairāki atzari, un katrs atzars atnes vēl jaunus – mazākus – atzarus. Katrs lēmums, ko pieņem, un katra jauna lieta, kam seko līdzi, bagātina.”
Un pieredze viņam nudien ir bijusi raibu raibā.
Jaunā viļņa iemiesotājs
2013. gada jūlijā ažiotāža ap Latvijas basketbolu sasniedza augstāko punktu kopš 2009. gada “Tagad vai nekad” izlases. Latvijas U20 basketbola izlase veiksmīgi cīnījās Eiropas čempionātā. Turnīra sākumā Latvijas U20 izlases gaitām līdzi sekoja galvenokārt tikai basketbola sabiedrības pārstāvji, bet, jo tālāk Latvijas izlase gāja, jo augstāk cēlās ažiotāžas latiņa. Uz pusfinālu pret Spāniju raidtiesības jau bija ieguvis portāls Delfi. Uz finālu pret Itāliju – arī LTV7. Bet tūkstošiem basketbola fanu aktuāls nebija neviens no šiem piedāvājumiem, jo viņi kāpa automašīnās un mēroja ceļu uz Tallinu, lai Latvijas izlasi atbalstītu klātienē.
2013. gadā Latvijas basketbols beidzot atkal bija uz viļņa – Latvijas izlase pa ilgiem laikiem aizvadīja atzīstamu Eiropas čempionātu, “VEF Rīga” sasniedza Top 16 ULEB kausā, uz brīdi atgriežot cilvēkus tribīnēs uz klubu basketbolu, bet Latvijas fanu desanta izpirktā Tallinas arēna U20 čempionāta finālā jau bija kā demonstrācija.
Un šā jaunā viļņa augšā, kā viens no jauno laiku iemiesotājiem un cerību nesējiem – Kaspars Vecvagars. U20 izlasi viņš cīņā veda, par spīti lauztajam rokas pirkstam. Viņa sniegums Eiropas čempionātā tika novērtēts ar iekļaušanu simboliskajā piecniekā, bet rudenī viņš jau Kauņas “Žalgira” rindās bija viens no mūsu tobrīd tikai diviem latviešiem (otrs – Dāvis Bertāns) Eiropas spēcīgākajā klubu turnīrā Eirolīgā.
Un tad sākās… Neilgi pēc tam, kad spēlē pret čempioniem Telavivas “Maccabi” Vecvagars bija izpelnījies vienas no ilgākajām spēles minūtēm komandā un uzticību atalgojis ar piecām rezultatīvām piespēlēm, treniņā tika pārrautas ceļgala krusteniskās saites. Sekoja divas operācijas un dīkstāve – uz vairāk nekā gadu.
Pēc sezonas izlaišanas, Vecvagars atgriezās “Žalgira” rindās, statistiski aizvadot pat nedaudz produktīvāku sezonu, kas kulminēja ar 13 gūtiem punktiem pret vareno “Barcelona Lassa”. Nākamajā sezonā pievienojies “VEF Rīga”, lai spēlētu lielāku lomu un šķietami paspertu solīti atpakaļ pirms lielāka lēciena uz priekšu, jau pašā sezonas sākumā – oktobrī – Kasparu Vecvagaru no ierindas atkal izsita savainojums. Ahileja cīpslas plīsums nozīmēja no basketbola atvadīties vēl uz gadu…
Pēc otrās atgriešanās, nepilnās divās sezonās sanācis uzvilkt trīs dažādu klubu formas. Pēc “VEF Rīga” sekoja pussezona Polijā, “SSA Szcecin” rindās, bet aizvadīto sezonu Vecvagars noslēdza “Jūrmala/Betsafe” rindās. Komandā, kas pie tādas greznības kā trenēšanās 5 pret 5, nonāca tikai sezonas beigās.
Pēdējos 5 gados pieredzēto grūti nosaukt par kāpienu kalnā…
Ar ”Žalgira” šortiem kājās
Ir tveicīga jūnija diena. Kaspars kopā ar fizioterapeitu Hariju Hanzenu āra sporta laukumā pretī Olimpiskajam sporta centram aizvadīs savu otro kopīgo treniņu šovasar. Ar tādu savainojumu vēsturi bez individuāliem treniņiem ar fizioterapeitu neiztikt.
Harijs ik pa brīdim ielūkojas kladē – tur atrodas ar roku rakstīts treniņa plāns. Pielāgots speciāli Kaspara Vecvagara specifikācijām. “Protams, ņemu vērā viņa savainojumu vēsturi, bet galvenokārt plānu esmu sastādījis, balstoties uz viņa testu rezultātiem,” darba aizkulises paver Hanzens.
Pašam Kasparam kājās Kauņas “Žalgira” šorti. “Parasti pēc sezonas visus formas tērpus vai nu izdalu draugiem, vai atdodu labdarībai. Šie ir vieni no retajiem, kas palikuši,” skaidro basketbolists. Simboliski.
“Liekot roku uz sirds, varu teikt, ka no 12 gadu vecuma līdz pat pirmajai smagajai traumai daudz individuāli strādāju, visu laiku domāju, kā varu palikt vēl labāks,” ievelkot elpu starp vingrinājumiem, stāsta Vecvagars. “Kad guvu savainojumu, tā likās liela netaisnība, jo biju ieguldījis milzīgu darbu, lai nostiprinātu ķermeni.”
Ar Hariju Hanzenu viņš sadarbojas jau otro vasaru. Šogad pirms treniņu uzsākšanas vienojušies, ka tiksies pāris reizes nedēļā un galējībās neieslīgs. Līdzšinējās karjeras skaudrās mācības uzvedinājušas uz domām, ka nelaimju cēloņi neslēpjas nepadarīta darba aizsegā. “Domāju, ka cēloņi drīzāk bija mentāli, nevis fiziski. Esmu sapratis, ka nevar visu laiku domāt tikai par basketbolu – ir jāatpūtina prāts un jāpadara arī citas lietas.”
Šīs citas lietas ir neliela izraušanās no basketbola, kas ir bijis Kaspara alfa un omega visas dzīves garumā. Šovasar sācis spēlēt golfu. Ļoti iepaticies. Cenšas apmeklēt arī citus sporta pasākumus. Bijis vērot arī tās nekoordinētās kustības, ko Latvijā cenšas uzdot par futbolu, un noraudzījies zaudējumā Slovēnijai ar 0:5. Kad mēs ar fizioterapeitu Hariju paužam izbrīnu par tik sadistisku brīvā laika pavadīšanas izvēli, Kaspars skaidro: “Daudziem to būs grūti saprast, bet man patīk tāpat vien apmeklēt sporta pasākumus. Būt tajā atmosfērā. Sporta veids un rezultāts ir otršķirīgs.”
Kad talkā nāk drauga plecs
Paiet garām basketbolam Kaspars Vecvagars nevarēja. Tēvs Arnis bija stabila Latvijas vadošo basketbola klubu vērtība ilgus gadus. Piemērs acu priekšā. Taču pat uzaugšana kopā ar profesionālu sportistu nespēja radīt pilnvērtīgu priekšstatu par to, kā garšos garoziņa, kad pašam būs jākož profesionāļa maizes rikā. “Profesionālais sports ir daudzreiz grūtāks nekā biju iedomājies,” sapratis Kaspars. “Dari to no dienas uz dienu, un nekas nemainās. Katru dienu ir treniņi, ik pēc dažām dienām spēles. Tā rutīna ļoti nogurdina. Tajā pašā laikā, tās emocijas, kuras gūsti laukumā – pagaidām neesmu atradis tām aizvietotāju,” viņš nežēlojas. “Tas ir hobijs, par kuru maksā naudu. Un iespēja to darīt ir tikai noteiktu laika posmu.”
Kad aizvadītās sezonas otrajā pusē “Betsafe/Jūrmala” galvenā trenera Mārtiņa Gulbja dienas kārtībā nonāca jautājums par Kaspara Vecvagara piesaistīšanu komandai, viņš nešaubījās ne mirkli. Abi ir draugi jau kopš bērnības. Brīdī, kad bija skaidrs, ka arī mēģinājums restartēt karjeru Polijā nenovedīs pie cerētajiem rezultātiem, labākas iespējas kā atbalstīties uz drauga pleca Kasparam nebija. “Kad neesi ilgu laiku spēlējis, rodas sajūta, ka cilvēki sāk neticēt. Aizmirst, ko esi varējis izdarīt. Zinu, ka Mārtiņš man vienmēr ir ticējis un zina, ko varu izdarīt. Man vajadzēja iespēju,” atminas Vecvagars.
“Man bija grūti,” atzīst Mārtiņš Gulbis. “Tas ir līdzīgi kā trenēt brāli. Esam draugi kopš bērnības. Uzņēmos lielu atbildību. Stāsts ir vienkāršs: viņam no neglītā pīlēna bija jākļūst par gulbi. Domāju, ka daudzi viņam vairs netic, domā, ka viņš vairs neko nevar izdarīt, bet – es tā nedomāju.”
Neglītais pīlēns no dīķa tika izdzīts jau pirmajā spēlē – 27 punkti pret Tallinas “Kalev/TLU”. Arī turpinājums bija atzīstams, ar uguņošanu divās Latvijas Basketbola līgas pusfināla sērijas spēlēs pret BK “Ventspili” – 21 un 29 punkti. Ar 13,8 punktiem vidēji spēlē Vecvagars kļuva par Jūrmalas komandas rezultatīvāko spēlētāju LBL izslēgšanas spēlēs. Līdz medaļām gan aizsniegties neizdevās.
“Man liekas, ka pēdējo piecu gadu laikā šī bija pirmā reize, kad viņš pusgadu spēlēja basketbolu,” norāda treneris Gulbis, papildinot, ka Vecvagaram beidzot bijusi noteikta loma komandā. “Pāris spēles viņš aizvadīja visaugstākajā līmenī,” vērtē Gulbis. “Ja salīdzina, kādā psiholoģiskajā stāvoklī viņš bija decembrī un kādā tagad, tad viņš noteikti ir spēris soli uz priekšu. Spēles līmeņa ziņā viņš pašlaik ir tādā pašā līmenī, kādā bija savā pirmajā sezonā Kauņā. Pašā labākajā vēl nav, bet ar katru dienu tuvojas.”
Gulbis turpina kaldināt drauga atgriešanos visaugstākajā līmenī – Vecvagars prominentā kompānijā apmeklē Gulbja vadītos rīta treniņus, kur sezonai gatavojas kopā ar brāļiem Bertāniem un vēl citiem Latvijas basketbolā labi zināmiem spēlētājiem.
“Domāju, ka nākamie divi trīs gadi parādīs, vai viņš varēs atgriezties Eirolīgā. Domāšana laukumā jau tagad atbilst tam līmenim, trūkst spēļu prakses un pārliecības.”
Basketbols vairs nebūs prioritāte
Runājot par vasaras plāniem, Kasparam Vecvagaram drīzumā gaidāmas kāzas. Pēc tam kāzu ceļojums. “Esmu posmā, kad gribas ģimeni, bērnus. Gribas dzīvot šajā dzīves posmā un visu pārējo pakārtot tam. Ja kādreiz visu pakārtoju sportam, tad tagad gribas sportu pakārtot ģimenei. Protams, neatmetot profesionālismu un vēlmi sevi pierādīt.”
Par nākotnes plāniem basketbolā Kaspars Vecvagars runāt nealkst. Nav jau arī daudz par ko runāt. Pēc kāzu ceļojuma ar pedāli grīdā metīsies atpakaļ treniņos un liks bāzi gaidāmajai sezonai. Un, pat ja būtu par ko runāt, līdzšinējā pieredze skaudri norādījusi, ka tālejošiem plāniem ir tendence nepiepildīties, turklāt nojukt maksimāli riebīgā veidā.
Tā ir arī Kaspara dzīves lielā gūtā mācība. “Savainojumi pavisam noteikti ir mainījuši manu dzīves uztveri, jo bija ļoti daudz laika domāt par dažādām lietām,” viņš atklāj. “Kādreiz es ļoti daudz domāju par to, kur es speršu katru nākamo soli. Iztēlojos sevi jau nākamajos soļos, nākamajā līmenī, līdz galam neizbaudot to laiku, kādā tobrīd dzīvoju.”
Kā izņēmumu viņš min atgriešanās sezonu “Žalgiris” rindās, kad tiešām izbaudījis visu, ko tāda līmeņa basketbols spēj sniegt. “Nav jau katru dienu jākaifo, bet ir jānovērtē tas, kas tev ir, jo ātri vien to var atņemt. Cilvēki ikdienas steigā to nenovērtē – novērtē tikai tad, kad to atņem.”
Kaspara Vecvagara aģents izteicies, ka atrast komandu tagad būšot vieglāk, jo beidzot ir uzkrājušās spēles, ko parādīt. Dziļi sirdī Vecvagars, protams, alkst kādudien atgriezties Eirolīgā. “Esmu pagaršojis kaut ko nenormāli garšīgu! Un, kad man vairs to nedod ēst, gribas atkal pie tā tikt,” viņš ilustrē. “Ticu, ka dzīvē viss ar laiku sakārtojas pats no sevis, ja darbojies ar maksimālu piepūli.”
Par Kaspara spējām joprojām ļoti pārliecināts ir Mārtiņš Gulbis. “Uzskatu, ka katram ir savs ceļš. Viņam viss tik strauji gāja uz priekšu, ka laikam vajadzēja paspert soli atpakaļ, paskatīties uz sevi no malas,” spriež Kaspara draugs un treneris. “Viņam ir vajadzīga viena laba sezona. No zvana līdz zvanam. Un nav pat tik ļoti svarīgi kādā komandā. Galvenais, lai viņam ir sava loma un treneris uzticas.”
Neatmest ar roku talantam
Kaspars Vecvagars ir iemācījies dzīvot šodienai. Pārāk neskatīties pagātnē, pārāk daudz nedomāt par nākotni. Katru dienu nodzīvot pēc iespējas kvalitatīvāk un gūt no tā gandarījumu. Galu galā, basketbolu viņš sāka spēlēt tāpēc, ka viņam patika to darīt. Un patīk joprojām. “Es brīžiem aizdomājos par to, ko es domāju, kad man bija 10 gadi. Par ko es sapņoju. Es tā padomāju – ko 10 gadīgs Kaspars teiktu 25 gadīgam Kasparam, ja lielais izdomātu, ka vairs negrib spēlēt? 10 gadīgajam Kasparam bija mazliet pārspīlēti sapņi, kas varbūt nesakrita ar reālajām iespējām, bet viņš noteikti nevar sūdzēties par to, ko tagad dara 25 gadīgais Kaspars.”
Latvijas basketbolam Kaspara Vecvagara stāsts ir neatsverami svarīgs. It sevišķi jaunajiem talantiem, kas vēl tikai mēro ceļu basketbola olimpā. Viņš ir dzīvs piemērs, ka sportā nevienam nekas nav garantēts. Pat pašiem talantīgākajiem ne. Pat tādiem, kuri 20 gadu vecumā jau var lepoties ar divām Eiropas čempionātu godalgām un stabilu lomu Eirolīgas komandā.
Panākumi aizmiglo acis un ar laiku liek zaudēt saķeri ar zemi, taču jebkura neveiksme ir kā iespēja. Iespēja pārvērtēt savas darbības un dzīves prioritātes. Kaspars Vecvagars šo iespēju ir izmantojis. Un tas, vai viņam izdosies atgriezties kādreizējos augstumos, jau ir otršķirīgi.
Bet, ja tā padomā – kāpēc lai neizdotos? Kuram tad no mūsu šā brīža labākajiem ceļš bijis gluds? Dāvis Bertāns pa ceļam divreiz pārrāva krusteniskās saites, Jānis Timma iekūlās totalizatoru skandālā, Žanis Peiners sirdskaites dēļ no izlasēm tika piespiedu kārtā atskaitīts deviņas vasaras pēc kārtas. Un tā varētu turpināt, piesaucot vēl citus spēlētājus.
“Es gribu būt tas cilvēks, kurš nekad nepadodas. Lai cik reizes nolikts uz dēļiem, vienmēr spējis piecelties,” – šos vārdus raksta tapšanas laikā stāsta varonis atkārtoja vairākas reizes.
Nenorakstiet Kasparu Vecvagaru. Nenorakstiet retu talantu.