Vēsturi raksta uzvarētāji. Tam noteikti piekritīs Pēteris Skudra, jo Latvijas hokeja vēsturē viņš nav iegājis ne kā uzvarētājs, ne elks. Senākiem hokeja zinātājiem viņš ir kaut kas amplitūdā starp mīkstais un piekāsējs, bet šo dienu lieciniekiem – reti neveiksmīgs Rīgas “Dinamo” treneris, kurš vada komandu vispārēja farsa epicentrā.
Taču tā nav pilnā aina. Stāsts par Pēteri Skudru ir reti krāsains. Tajā ir gan virkne viņam nelabvēlīgu vēsturisku sakritību, gan piemirstas vai gana neizceltas epizodes, kas raisa cieņu. Cieņa – tā ir attieksme, ko no savas uz hokeju kritušās dzimtenes viņš ir izpelnījies maz. Tāpēc iespēju trenēt “Dinamo” viņš pirms sezonas uztvēra kā iespēju beidzot būt tam, kura rokās ir spalva un iespēja rakstīt vēsturi kā uzvarētājam. “Šī man nav parasta darba vieta,” Skudra man pauda, kad intervēju viņu žurnālam “Klubs” īsi pirms sezonas sākuma. “Eh, nabaga Pēteris,” es pie sevis tagad nodomāju, skatoties KHL turnīra tabulā…
Arī vārtsargs, arī spītīgs…
“Nāc droši – dod roku!” Artūrs Irbe mudina aizkadrā stāvošo zēnu, kurš “Kurbada” ledus hallē pamanījis, ka tiek stellētas kameras intervijai ar leģendāro vārtsargu. Zēna pietāti pret Latvijas sporta, iespējams, lielāko autoritāti grūti ietērpt vārdos. Tā bija neviltota.
Pēterim Skudram šādas situācijas ir svešas. Un par to pat mazliet žēl. Šķiet, varbūt tikai Raitis Ivanāns NHL sasniedza ar tādu spīta caurvītu mērķtiecību, kā to izdarīja Skudra. Trīsarpus gadu laikā Skudra izgāja cauri septiņām dažādām komandām četrās dažādās Ziemeļamerikas līgās. Nedraftētā Skudras ceļš Ziemeļamerikā sākās ar atrādīšanos pludmales tipa hokeja turnīrā, kurā gaisotne bijusi tālu no profesionālā hokeja – dažs ģērbtuvē nācis iekšā ar sērfošanas dēli padusē. Pa vasarām Skudra piepelnījās hokejā uz skrituļslidām, lai varētu savilkt galus. “Uzskatu, ka tie 3,5 gadi zemākajās līgās izveidoja manu raksturu. Jo tur patiešām nācās ciest,” pauda bijušais vārtsargs, kad vasarā atskatījāmies uz viņa ceļu līdz NHL.
Aizkārpījies līdz līgumam ar Pitsburgas “Penguins”, viņš pirmo reizi tika pie liekas naudas un nopirka sev “Jeep Grand Cherokee”. Pēteris Skudra tā arī nekad nekļuva par NHL spīdekli, taču viņa ceļš līdz hokeja Mekai ir pelnījis cieņu. “Es nebiju lielākais talants. NHL es nonācu ar savu neatlaidību. Kad nonācu Pitsburgā, Jaromiram Jāgram patika mest bullīšus, trenēt vārtsarga apspēlēšanu. Viņš vienmēr pēc treniņiem kā sparingu ņēma mani, jo zināja, ka es sitīšos līdz galam.”
NHL Skudra aizvadīja sešas sezonas. Kas ir par sešām sezonām vairāk nekā, piemēram, Edgaram Masaļskim. Taču Masaļska un Skudras statusi Latvijas sporta vēsturē ir nesalīdzināmi – varoņteika par Edžu ir Latvijas hokeja hrestomātija. Tāpat kā briesmu stāsti par nodevēju Skudru.
Pēterim Skudram bija jābūt vienam no Latvijas hokeja elkiem. Viņa ceļam līdz NHL – kā piemēram. Ne tikai jauniešiem, ne tikai hokejistiem. Un viņš tāds arī būtu bijis, ja vien…
Nesaprastais, atstumtais, aizvainotais
…ja vien nebūtu visas tās epopejas ap Latvijas un ASV spēli 1997. gada pasaules čempionātā. Latvijas izlasei tā bija debija augstākajā divīzijā un vārdu drošība tika uzticēta Pēterim Skudram. Pie rezultāta 1:3 Skudra neapmierinātajam Kārlim Skrastiņam attaisnojas, ka viņam sāp roka. Izlases galvenais treneris Leonīds Beresņevs veic nomaiņu, pēc spēles neskopojas ar kritiku (treneris pirms čempionāta neesot zinājis par savainojumu), trenerim piebalso arī spēlētāji, un Skudra Latvijas izlases vārtos vairs nekad neatgriežas un visu turpmāko spēlētāja karjeru tikpat kā vairs nesniedz intervijas Latvijas medijiem. Atsevišķiem kolēģiem viņu izdevās sazvanīt viesnīcās NHL izbraukuma spēļu laikā, taču vārtsargs no situācijas esot izgājis, solot atzvanīt pēc brīža un tā arī nekad neatzvanot…
Pēdējos gados Skudra atkal ir atsācis runāt un skaidrot savu pozīciju. Vienā no šādām reizēm viņš “Sporta Avīzei” pauda citātu, kas robežojas ar dvēseles kliedzienu un liek aizdomāties: “Traumēts Skudra gribēja spēlēt izlasē – kāpēc to nepasniedza pozitīvi?!”
Atgriezīšos pie tā, ka vēsturi raksta uzvarētāji un tie – pārējie izlases spēlētāji – lika medijiem noprast, ka Skudras trauma, pat ja tāda eksistē, ir sīkums uz dažu citu spēlētāju veselības likstām. Skudras istabas biedrs 1997. gada čempionātā Aigars Cipruss: “Pats briesmīgākais, ka mums izlasē ir dažāda attieksme. Uzvārdus negribu saukt, bet, ja reiz esi atbraucis uz valsts izlasi, tad nevar tā: nospēlē 15 minūtes un pasaki, ka sāp roka vai elkonis.”
Skudra pats sevi nosēdināja uz izlases rezervistu soliņa un pats no tā arī nekad nepiecēlās, lai gan tādas iespējas viņam tika dotas. Piemēram, 2001. gadā Skudra it kā esot apsolījis savu dalību pasaules čempionātā, taču trīs dienas pirms izbraukšanas vairs neesot bijis sazvanāms. 2002. gadā Kirovs Lipmans paziņoja, ka Skudra uz pasaules čempionātu Zviedrijā noteikti dosies, viņam tikai pēc Stenlija kausa izcīņas pēdējās spēles Detroitā esot jāieskrien mājās Vankūverā. Spēle notika Vankūverā…
Līdzīgi stāsti katru gadu, kas ar laiku lika apšaubīt to autentiskumu, jo publiski runāja tikai viena puse – federācijas prezidents Lipmans – un viņa versijas ar katru gadu izklausījās arvien amizantākas. Realitātē Skudra Latvijas izlases treniņnometni pirms pasaules čempionāta papildināja tikai 2007. gadā, un tas notika… 1. aprīlī. Tas gan nebija nekāds aprīļa joks, vārtsargs nometnē uzkavējās vēl četras dienas, bet tad to atstāja muguras savainojuma dēļ.
Vasarā Skudra man apliecināja, ka tas bija vienīgais gads pēc 1997. gada notikumiem, kad viņš tiešām vēlējies spēlēt izlasē. “Jā, bija gadi, kad principiālu iemeslu dēļ nevēlējos braukt spēlēt Latvijas izlasē. Es viennozīmīgi nebiju uz viena viļņa ar izlasē valdošo gaisotni. Es nerāvos tur spēlēt.”
Latvijas hokejā nav bijis daudz spēlētāju, kas var lepoties ar 150 spēlēm NHL. Taču Pēteris Skudra tā arī nekad nekļuva par Latvijas hokeja līdzjutēju mīluli. Viņš tikpat kā neizbaudīja to, ko Latvijā nozīmē pavasara trakums jeb gaisotne, kas virmo ap pasaules čempionātiem hokejā. Viņš tā arī neuzspēlēja olimpiskajās spēlēs. Viņš nekļuva par elku, lai gan varēja tāds būt.
Kontrastam – Kristers Gudļevskis ar vienu spēli pret Kanādu neizdzēšami ieskrāpēja savu vārdu Latvijas hokeja vēsturē, Armands Bērziņš ar vienu golu pret Baltkrieviju – tieši tāpat. Arī Skudra Latvijas hokeja līdzjutēju atmiņās palicis ar vienu spēli jeb 26 minūtēm uz ledus…
Zīmīgi, ka tieši Skudra bija tas vārtsargs, kam atjaunotās Latvijas izlases pirmajā spēlē 1992. gadā tika uzticēta vārtu drošība, un šāds pats vēsturisks gods bija arī piecus gadus vēlāk, kad augstākajā divīzijā Latvijas izlase debitēja atkal ar Skudru vārtos, taču šie fakti ir paslēpušies vēstures aizmirstībā.
Tāpēc iespēja strādāt ar “Dinamo” Pēterim bija svarīga.
Situācijas ķīlnieks
KHL turnīra tabulā “Dinamo” ir pēdējā vietā. Vai tā ir trenera Pētera Skudras vaina? Daļēji. Viņš šogad apvieno trenera un ģenerālmenedžera pienākumus, tāpēc ir pilnīgi un absolūti atbildīgs par komandas sniegumu, taču – kādu atbildību no viņa var prasīt šajā covid farsā? Kuru “Dinamo” tikai ievērojami paspilgtināja – ar izlaistām spēlēm, gūzmām pirktiem leģionāriem un bezcerīgu sniegumu. Lai arī pirms sezonas šķita, ka Pēteris ir paveicis labu darbu: nokomplektējis cerīgu sastāvu.
Darbs ar “Dinamo” ir Skudras otrais uznāciens šajā organizācijā. Pirms 10 gadiem viņš pa durvīm tika ievests kā Jura Savicka padomnieks, un viņa hokeja pieredze un nenoliedzamā erudīcija varēja izrādīties vērtīga komponente. Taču Skudras figūra atsevišķiem komandas apstāvētājiem raisīja tādu nepatiku, ka viņu ātri vien no turienes izēda.
Spītīgais cīnītāja raksturs sevi apliecināja vēlreiz. 10 gadus vēlāk Skudra atgriezās jau kā lielais dobermanis – ar sešu sezonu pieredzi kā galvenajam trenerim KHL, turklāt piecas no tām pavadījis vienā darbavietā “Torpedo” komandā. Ja atskaita Oļegu Znaroku, kurš vēl mūsu treneris var lepoties ar tādu stabilitāti?
Arī tagad Latvijas publika Skudru nesagaidīja ar aplausiem, tāpat kā “Dinamo” ieskaujošā hokeja sabiedrība. Ierindas līdzjutējiem kremt gan Skudras pagātnes darbības vēl spēlētāja karjeras laikā, gan izteikumi krievu presē jau trenera uzvalku valkājot. Par izteikumiem (“jau sen jūtos vairāk kā krievs”; “skolā vēsture man mācīta pareizi – 9. maijs man ir lieli svētki”) gan pats Skudra man dievojās, ka ir ticis nekorekti interpretēts no krievu žurnālistu puses un nekādus uzbraucienus Latvijai nav domājis.
Lai nu kā, daudz kas no kādreiz pateiktā un (ne)izdarītā tiktu aizmirsts un piedots, ja Skudra spētu ierakstīt savu vārdu Latvijas hokeja vēsturē kā cilvēks, kurš kā treneris un ģenerālmenedžeris izcēla Rīgas “Dinamo” no nolemtības purva. Fotosesijas laikā “Arēnā Rīga” viņš vērās pret tribīnēm un vaicāja: “Vai izdosies šosezon piepildīt?” Es ciniski atcirtu, ka neviens neļaus to izdarīt (covid laiks tomēr), tobrīd neuztverot jautājuma dziļdomību. Stāsts bija par cieņas iemantošanu.
Kas no tā visa ir sanācis, uzskatāmi ir redzams ekrānos un turnīra tabulā. Vai “Dinamo” pastāvēs arī nākamsezon? Vai Skudra to turpinās trenēt? Vai tā būs komanda, kas turpmākās sezonas spēlēs tikai Krievijā? Vai vispār pasaulē drīkstēs ceļot? Jautājumu šobrīd ir vairāk nekā atbilžu.
Taču nevar ignorēt dziļo simbolismu un kārtējo neveiksmīgo vēsturisko sakritību, kuras epicentrā atkal ir Pēteris Skudra. Nabaga Pēteris…