Daudz esmu prātojis – vai ievērojami cilvēki spēj tā pa īstam aptvert, cik patiesībā tālu sniedzas viņu ietekme uz parastu cilvēku ikdienu? Nez, kāda ir sajūta, kad miljoniem cilvēku visā pasaulē pieskaņo savas ikdienas gaitas, lai apbrīnotu tavu talantu? Vai tas šķiet pašsaprotami? Apgrūtinoši? Pacilājoši? Iespējas to kādreiz pavaicāt Kobem Braientam man tā arī nebūs.
Tas laikam skanēs ļoti nepatriotiski, bet jāatzīst, ka pretēji daudziem tautiešiem, es nekad mūžā neesmu naktī modies, lai vērotu Kristapa Porziņģa spēles. Andra Biedriņa arī ne. Par pārējiem latviešiem NBA nerunājot. Kaut kā nav licies saistoši, un viss. Artūra Irbes un Sanda Ozoliņa spēles – tikai NHL finālsērijās.
Tam laikam nav spēcīga racionāla izskaidrojuma, bet Kobes Braienta un Losandželosas “Lakers” spēles nakts melnumā esmu vērojis daudz. Ja tā bija NBA izslēgšanas spēļu noslēdzošā fāze, tad pēc modinātāja zvana plkst. 3:15 cēlos kā zaldāts. Ja bija sulīgs regulārās sezonas duelis – tieši tāpat. Lielākais izaicinājums bija kādā no latvietim neierasti garajām reklāmas pauzēm neiesnausties un neattapties ar seju uz datora tastatūras. Ne vienmēr izdevās…
Kāpēc Kobe Braients? Ar viņu, Šakilu O’Nīlu un viņu abu tolaik pārstāvēto Losandželosas “Lakers” man bērnībā sākās sekošana līdzi lielajam basketbolam – NBA. Kāpēc tieši viņi abi un “Lakers”? Patiesībā vienkārši – mans tētis šo komandu tolaik ļoti atbalstīja, tāpēc izvēle (principā jau tās neesamība) bija loģiska. Plakāts, kurā kopā pozē Kobe Braients un Šakils O’Nīls, bija viens no pirmajiem, ko savā istabā pieliku pie sienas.
Tolaik burtiski ienīdu Timu Dankanu un Sanantonio “Spurs”, kad viņi ar Deividu Robinsonu 2003. gadā aizlika kāju priekšā “Lakers” ceļā pēc ceturtā čempiontitula pēc kārtas. Tās spēles mēs ar tēti skatījāmies ar dienas nobīdi kaut kādā krievu kanālā, ko ķēra viens no mūsu diviem satelīta šķīvjiem. Tagad sāku prātot, cik tas vispār bija legāli…
Gadu vēlāk ar milzu cerībām uztvērām Gerija Peitona un Karla Melouna pievienošanos “Lakers”. Atceros, ka tās sezonas laikā tētis uz īsu brīdi bija nonācis slimnīcā un es pirms došanās ciemos drukāju “Lakers” spēlētāju statistiku, ko nest viņam uz slimnīcu. Internets mobilajās ierīcēs parādījās vēlāk. Vismaz mums.
Vēl atceros, ka tosezon Kobe Braients tika tiesāts (un attaisnots) par izvarošanu, un es tvēru katru atrodamo publikāciju, lai izdarītu savus secinājumus – turpināt šo spēlētāju atbalstīt vai arī plēst to plakātu no sienas nost.
Lai nu kā, tā komanda, par spīti skaļajiem uzvārdiem, bija reti nefunkcionāla un finālā zaudēja Detroitas “Pistons”. Komandas treneris Fils Džeksons par to sezonu uzrakstīja grāmatu, kuru, katru nedēļu atvēlot pa atvērumam, publicēja “Sporta Avīze”. Tā nu es izlasīju savu pirmo ārzemju grāmatu.
Turpmākajos gados, attīstoties internetam, sākās mana celšanās nakts melnumā, lai vērotu spēles. Protams, tās vienmēr bija “Lakers” spēles, lai arī Šakils O’Nīls (otrs mans favorīts) jau spēlēja citās komandās un arī karjeru beidza dažus gadus agrāk nekā Kobe.
Tā nu palikām mēs ar Kobi. Kāpēc tieši viņš? Atkal jāteic – spēcīga racionāla izskaidrojuma tam nav. Viņa spēles stils patiesībā mani nekad nav uzrunājis. Arī personība nebija ne tuvu tā priekšzīmīgākā un tīkamākā. Un tomēr – Kobe pāri visam. Laikam jau saknes sniedzas bērnībā. Daudzas lietas mūsu zemapziņā noslāņojas tieši tad.
2013. gadā man jau kā “Sporta Avīzes” žurnālistam bija ekskluzīva iespēja klātienē vērot, kā Rīgā trenējas sprinta superzvaigzne Volters Dikss, pēc tam arī viņu intervēt. Viņš bija atbraucis strādāt ar latviešu fizioterapeitu Aigaru Fadejevu. Zināju, ka Aigars pirms tam ASV ir strādājis arī ar Kobi Braientu un citiem superatlētiem. Par pieredzi ar Kobi viņš stāstīja ar īpašu pacilātību, ieskicējot arī būtiskas, personību raksturojošas nianses.
Daļa iespaidīgās klientūras bija gatava Fadejeva zelta rokas apciemot arī Rīgā. Volters Dikss – kā spilgtākais piemērs. Vērojot viņa iespaidīgo treniņu, es Aigaram vaicāju bez aplinkiem: “Kad būs Kobe?” Tas bija naivs, bet ne galīgi stulbs jautājums. Jau ar pielādētu “Tad tu padod man ziņu!” azotē.
2013. gadā Braients bija traumu nomocīts, taču vēl apņēmības pilns pēdējam uzrāvienam. Skaidrs, ka Rīgas apmeklējums viņa plānos neietilpa, taču tobrīd šķita, ka iespēja viņu satikt dzīvē ir viena zvana attālumā.
Man dzīvē nekad nav bijuši elki – arī Kobe Braients tāds nebija. Taču manā dzīvē savu nospiedumu viņš atstāja. Joprojām katrs darba dienas rīts birojā man sākas ar datora ieslēgšanu un NBA mājas lapas atvēršanu, lai izpētītu spēļu rezultātus, tehniskos protokolus. To jau laikam vairs neizārstēt…
Tā arī dzīvē nekad nesatikāmies, bet – bija gods. Mamba forever.