Patīk tas kādam vai nē, bet profesionālais basketbols Latvijā nevienu dienu nav pastāvējis bez politiskās naudas. Vietējais basketbols kā produkts nav publikai tik iekārojams, lai basketbola komandu eksistenci regulētu tirgus. Tāpēc – tiešā vai netiešā veidā – nākas iepludināt politisko naudu, bet tā ir šaura laipa, pa kuru staigāt. Kā redzams, sasvērušies ir pat žanra klasiķi…
Spēlētājiem vajag naudu, pat ja tā smird…
Latvijas klubu basketbola kanti pēdējos 10 gados noturējuši tikai divi klubi: BK “Ventspils” un “VEF Rīga”. Tie ir bijuši vienīgie, kuri regulāri startējuši starptautiskās sacensībās, dodot iespēju Eiropas tirgū sevi pieteikt Latvijas izlases kandidātiem. Paņemiet rokās jebkuru Latvijas izlases sastāva variāciju: katrā laidienā būs ar uguni jāmeklē tādi spēlētāji, kuri kādā brīdī nav pārstāvējuši “VEF Rīga” un/vai BK “Ventspils”.
Kaut vai paiesim cauri mūsu šīs sezonas Eirolīgas desantam: Dairis Bertāns (spēlējis abās), Jānis Strēlnieks (Ventspils), Jānis Timma (abās), Rihards Lomažs (Ventspils), vien Rolands Šmits izlec. Ja velkam plašāku apvārsni, tad aina vēl daiļrunīgāka: Žanis Peiners (abās), Mārtiņš Meiers (abās), Mareks Mejeris (VEF), Aigars Šķēle (abās), Jānis Blūms (abās), Jānis Bērziņš (abās), Mārtiņš Laksa (abās), Artis Ate (abās). Tā varētu turpināt vēl kādu brīdi.
Abas šīs komandas, neatkarīgi no oficiālajiem amatiem un skaidrojumiem, uzturējuši ir divi cilvēki: Ventspilī – Aivars Lembergs, Rīgā – Edgars Jaunups. Ventspils kuģis viļņos sašūpojās jau 2019. gada decembrī, kad Lembergs tika iekļauts ASV sankciju sarakstā un atkāpās no kluba prezidenta krēsla. Nule kā pasludinātais spriedums mūžīgajā krimināllietā Ventspils basketbola perspektīvas nekādi nepadara rožainākas.
Oficiālus amatus “VEF Rīga” struktūrā vairs neieņem arī Edgars Jaunups, kura vārds figurē gan būvnieku karteļa krimināllietā, gan kukuļdošanas lietā, lai sakārtotu Latvijas pilsonību Krievijas miljardierim Pjotram Avenam, bet Māra Mičerevska KNAB iesniegtās apsūdzības nelikumīgā partijas “Latvijas Attīstībai” finansēšanā noformē savdabīgu hat-trick. Tiesvedību ieskauts ir arī bijušais ilggadējais “VEF Rīga” valdes priekšsēdētājs Māris Martinsons.
Kur augstākas likmes, tur pie galda nopietnāki spēlmaņi, taču – arī pārējās komandas Latvijā nav spējušas pastāvēt bez politiskās naudas.
Pirmkārt, jau bez pašvaldību dotācijām, kas ir bijis sākums un beigas dažāda mēroga komandām: sākot ar milzi uz māla kājām “ASK/Rīga”, beidzot ar Jūrmalas basketbola klubu, kas nokūpēja pērn. Otrkārt, pastāvēšana ir bijusi faktiski neiespējama bez netiešā veidā sarunātas naudas, uzņēmējiem atdarot par viņu dāsnumu basketbola labā vēlāk jau citos, ekonomiski saimnieciskos, spēles laukumos.
Morāli šoreiz ķidāt nesāksim. Sausie fakti ir tādi, ka klubu basketbola pastāvēšana Latvijā lēnām stūrē virsū aisbergam. Nemainot kursu, jau pārskatāmā nākotnē Latvijas basketbols var pilnībā nokāpt līdz pusprofesionālajam līmenim.
Pirmajā brīdī vietējā publika par to varētu sevišķi nepārdzīvot, ņemot vērā to, ka jau pirms pandēmijas Latvijas komandu spēles neraisīja dižu ažiotāžu. Taču sākt kasīt pakausi var nākties brīdī, kad Eiropas vadošajās līgās latviešu diaspora būs strauji sarukusi, jo – būs pazaudēta skatuve, no kuras spēlētājiem sevi atrādīt Eiropai.
Jāatjauno oligarhu sapulces?
Viņnedēļ intervēju bijušo Latvijas Basketbola savienības (LBS) prezidentu Ojāru Kehri. Pašlaik viņš ir LBS padomes loceklis, lai arī tās pievienotā vērtība šobrīd viņam vairs nav īsti saprotama.
Vēsturiski LBS padome bija vieta, kuru partijas “Saskaņa” vadītājs Jānis Urbanovičs žurnālam “Ir” nodēvēja par “oligarhu saietuvi”. Padomē bija pulcētas Latvijas ietekmīgas politiskās un biznesa vides figūras. Visi, kam vai nu ir nauda pašiem, vai ir iespēja ietekmēt publiskās naudas sadali. Tieši tāda arī bijusi doma, man apstiprināja Kehris.
LBS prezidenta amatā stājoties politiķim Raimondam Vējonim, viņa uzstādījums bija LBS valdi un padomi padarīt… apolitiskas. Ja turamies pie apņēmības šajā rakstā neķidāt morālos aspektus, tad rodas loģisks jautājums: kāda pievienotā vērtība Latvijas basketbola attīstībā ir LBS padomei, ja tajā atrodami uzvārdi, par kuriem plecus rausta pat ilggadēji Latvijas basketbola darboņi? Cik liels svars sabiedrībā ir padomes locekļiem, lai viņi spētu basketbolam sakārtot lietas?
“Ir jāspēj basketbolam piesaistīt bagātus cilvēkus!” izsaucās Kehris. Pagaidām gan ar to sevišķi nesekmējas. Piemēram, 2019. gadā Latvijas basketbola jumta organizācija LBS ziedojumos saņēmusi tikai 337 000 eiro. Tā ir summa, kas nepārsniedz Latvijas vidusmēra komandu budžetu, līdz ar to – kā varam pieprasīt no Latvijas komandām augstu vidējo līmeni, ja pat spēcīgākais Latvijas basketbola zīmols uzņēmēju vidē nekotējas?
Arī politiskajos laukumos basketbola interešu aizstāvība pēdējos gados smagi buksē. Atceltā kārtība, kādā uzņēmēji varēja ziedot sabiedriskā labuma organizācijām, pretī saņemot nodokļu atlaides, iecirtusi robus visu komandu budžetos. Ja atkal morāli atstājam iekavās (iepriekšējā kārtība bija radījusi pamatīgu otkatu sistēmu, kurā sporta organizācijas bija pirmrindnieki), tad šis bija jautājums, kuru basketbola interešu apstāvētājiem vajadzēja spēt valdības mājā nobloķēt jeb aizsūtīt mājās.
Tomēr iepriekšējā LBS prezidenta Valda Voina laikā neilgi pirms Saeimas vēlēšanām vēl iepriekšējais Ministru kabineta sastāvs šo jautājumu paguva izdzīt cauri – pat ar visu vārdiski iespaidīgo LBS padomi (Lembergs, Āboltiņa, Ameriks, Bondars, Martinsons, Strautiņa-Ušakova, Kalvītis, Urbanovičs, Parādnieks u.c.) jeb “oligarhu saietuvi” basketbola goda sardzē. Nemaz nerunājot par iepriekšējo LBS valdi (Voins, Jaunups, Lemberga labā roka Blumbergs, Tikmers, G. Šēnhofs), kas bija bruģēta, lai it kā nosegtu pēc iespējas dažādākas ietekmes un interešu zonas.
Cīņā par publisko naudu basketbols piekāpjas arī saviem tiešajiem sāncenšiem kultūras jomai. Darbības ietvars ir teju identisks: cilvēku izklaidēšana, dīvainos kostīmos spēlējot tādu vai citādu lomu, procesa laikā iesvīstot un treniņu (mēģinājumu) gaitā atstrādājot kustības un tekstus, kuru demonstrēšana ārpus performances norises vietas (basketbola vai teātra zālēm) apkārtējiem liktu pielikt pirkstu pie deniņiem.
Latvijā ir septiņi valsts dotēti teātri, valsts dotēta Nacionālā opera un balets, kā arī Kultūras ministrijas dibināts SIA Valsts akadēmiskais koris “Latvija”. Pēdējais gadā saņem vairāk nekā 1 miljonu eiro lielu dotāciju savai eksistencei.
Piemēram, basketbola tradīcijām bagātajā Valmierā par publiku cīnās kā vietējā basketbola komanda, tā teātris. Valmieras teātris 2019. gadā atalgojumam iztērēja vairāk nekā 1 miljonu eiro, bet dotācijā no Kultūras ministrijas saņēma 1,13 miljonus eiro, vēl papildus 43 tūkstoši no valsts kases caur Kultūrkapitāla fondu tika izdzīti, lai atsevišķi finansētu teātra vasaras festivālu, bet nepilnus 40 tūkstošus valsts papildus novirzīja jauniestudējumiem. Atdeve biļešu ieņēmumos bija nepilni 640 tūkstoši eiro, bet ziedojumos teātris saņēma tikai nepilnus 17 tūkstošus eiro – summu, par kādu jebkuras Latvijas basketbola komandas ģenerālmenedžeris tiktu atlaists no darba.
Ko par šādu naudu varētu izdarīt Valmieras basketbola komandas vadība, bail pat sapņot. Piemērs vienkārši ilustratīvs, jo iezīmē, cik dažādi no valsts puses šobrīd ir novērtēti darbības atzari vienā un tajā pašā nozarē jeb – izklaides industrijā. Nemaz nerunājot par to, ka nav nācies dzirdēt, kā kāds no ietekmīgajiem basketbola aizstāvjiem varas gaiteņos būtu aizsācis diskusiju par to, cik tālu valsts vārdu pasaulē spēj aiznest labākie basketbolisti un cik – aktieri (NBA – 3, Holivuda – 0. Labi, Mirdza Martinsone ir filmējusies kopā ar Danielu Kreigu, tāpēc piešķirsim 0,5 punktus Sirdsmīļajai Monikai – vairāk gan par mūža ieguldījumu).
Personīgi neuzskatu, ka valstij būtu jāfinansē pieauguši sportisti, taču tā tos jau finansē Latvijas Olimpiskajā vienībā. Tāpat kā pa dažādiem kanāliem finansē tikpat pieaugušus kultūras darbiniekus. Par laimi, ne jau man ir jācīnās par basketbola interešu aizstāvību, taču tiem, kam tas ir jādara, uz precedentiem balstītu argumentu ir gana.
Klubiem jāsacenšas savā svara kategorijā
Lai piesaistītu klubu basketbolam privāto kapitālu, ir nepieciešamas sacensības, kas raisa rezonansi. Latvijas-Igaunijas līga tāda nav. It sevišķi šobrīd, kad katras valsts klubi līdz apnikumam maisās cits ar citu. LBS ir uzsākusi sarunas ar Lietuvas pusi par Baltijas sacensību atjaunošanu, taču tā varētu būt dzīvotspējīga ideja tikai tad, ja izdotos panākt klubu noslāņošanos.
Viena no Latvijas basketbola vēsturiskām problēmām ir komandu pārkaršana. Tā ir tādu finansiālo apgriezienu uzņemšanās, kādu ilgtermiņā nav iespējams izturēt – galvenokārt jau pilsētas mēroga dēļ. Pārkaršana notiek aiz pārāk lielas tieksmes konkurēt ne savā svara kategorijā.
Tā, piemēram, simpātiskā Gulbenes “Buku” komanda izčākstēja brīdī, kad gribēja izkāpt no pastalām un uz augstpapēdenēm atrādīt sevi jau Baltijas mēroga modes skatē. Ticu, ka gulbeniešiem noteikti lielu lepnumu raisīja vairāki uzvarētie pirmie puslaiki pret Kauņas “Žalgiris”, bet sausais atlikums ir tāds, ka jau vairāk nekā 10 gadus pēc bankrota Gulbenes basketbols nav pārstāvēts pat LBL. BK “Jēkabpils” savulaik sevi pieteica ar ambīcijām un LBL bronzu jau savā pirmajā sezonā, bet pēdējos gados noenkurojusies LBL 2. divīzijā. Arī “Valmiera/Ordo” vienas vasaras dēka vainagojās LBL čempiontitulā, bet jau pēc gada no komandas pāri bija palikušas vairs tikai drupas.
Baltijas sacensību atjaunošana būtu labs risinājums, ja Latvijas vadošajiem klubiem tās būtu kā vienīgās sacensības (neskaitot Eirokausus). LBL čempionu kausu atstājot tādām komandām kā 2000. gadu sākumā bija Gulbenes “Buki” – uz vietējiem kadriem balstītas, vietējo uzņēmēju stutētas, vietējas publikas kvēli apjūsmotas. Citādi ir pilnīgi saprotama vadošo LBL 2. divīzijas komandu nevēlēšanās kāpt līmeni augstāk, jo tajā dārzā odziņas nolasīt atnāks lielie kaimiņu puikas. Un kurš gribēs dot naudu komandai, kuras griesti pie jebkādām apstākļu sakritībām tik un tā ir 5. vieta?
Šogad vasarā ir paredzētas pašvaldību vēlēšanas, kuras Latvijas klubu basketbola vidi var satricināt vēl vairāk. Vēsturiski tieši pēcvēlēšanu laiks ir iezīmējis gan jaunu ambiciozu projektu dzimšanu, gan nolaidis gaisu jau labi iebrauktu spēkratu riepās. Kas pēc vēlēšanām notiks ar BK “Ventspils”? Kas notiks ar pārējiem? Cik “jaunos sākumus” jūs spējat atminēties Liepājas basketbolā?
Skaidrs ir viens: Latvijas basketbola tuvākā nākotne lielā mērā būs atkarīga no prasmes noorientēties arī citos spēles laukumos un, to darot, nenonākt aiz restēm…