Nule kā notikušajā “Latvijas Avīzes” aptaujā Teodors Bļugers atzīts par 2019. gada Latvijas labāko hokejistu. Pelnīti. Nemaz citu kandidātu nevarēja būt, jo Bļugera atrāvienu pār tuvākajiem sekotājiem veido ne tikai sniegums laukumā, bet arī vairāki ārējie apstākļi. Taču – vai viņam ir pa spēkam aizpildīt vakanto Latvijas hokeja Lielā spēlētāja lomu?
Hokejam vajadzīgs varonis. Pfu… Līderis
Lai kā man nepatiktu tāda parādība kā personības kults, nevar noliegt – tautai ir nepieciešami varoņi. Labi, “varoņi” nebūs īstais vārds, ko lietot sportistu sakarā (tā būtu zaimošana), bet paliksim pie – līderi. Tautai ir nepieciešami līderi. It sevišķi jomās, kas daudzskaitlīgam iedzīvotāju kopumam ir nozīmīgas. Latviešiem viena no tādām jomām jau izsenis ir hokejs. Un Latvijas hokejs jau gadiem cieš no spilgta līdera – karognesēja – trūkuma.
Vārdu “karognesējs” neizvēlējos nejauši. Kopš 2014. gada ziemas olimpiskajām spēlēm Sočos, kad atklāšanas ceremonijā Latvijas delegācijai pa priekšu soļoja Sandis Ozoliņš, Latvijas hokejs ir sava nākamā Lielā spēlētāja meklējumos. Tādu pagaidām nemana.
Kaspars Daugaviņš? Allaž raujas laukumā un spēj būt iedvesmojošs, bet reizēm paša vicinātā iedvesmas zižļa kustībām līdzi netiek ne viņš pats, ne pavadošais orķestris. 2016. gadā Daugaviņš izlases spēlētāju vārdā paziņoja (pēc avotu informācijas – piekrita jau sagatavotam paziņojumam), ka spēlētāji ziedos 40 000 eiro bērnu hokejam. Paziņojums izpelnījās lielas ovācijas, vairāki mediji apgalvojuma formā par ziedojumu ziņoja jau kā notikušu faktu, bet… Iespējams, vēl pa visiem grabina.
Daudziem šķita, ka Ozoliņa uzplečus organiski pārņems Zemgus Girgensons. Latvijas tauta bija ar visām četrām par! Uzbudinājuma pakāpe bija tik liela, ka tautieši nodevās citam mūsu nacionālajam sporta veidam – interneta balsojumam. Akts kulminēja ar čaklā, taču tālu no zvaigznes statusa esošā latvieša iebalsošanu NHL Visu zvaigžņu spēles pamatsastāvā…
Zinu, sanāca piedauzīgi, bet, piedodiet – tas farss bija perverss. Ko apliecināja arī paša Girgensona gadu vēlāk paustais aicinājums… par viņu nebalsot.
Latvijas hokeja līdera loma joprojām ir vakanta. Vai Teodors Bļugers varētu to aizņemt?
Sava ceļa gājējs
Zināmās aprindās hokejs Latvijā ir neglīta apsēstība. Vecāku mīlestībai pret saviem bērniem, protams, nav robežu, taču reizēm mīlestības taku šķērso arī pašu nerealizētās ambīcijas un nepiepildītie sapņi. Līdzīgi mēdz būt arī citos sporta veidos, bet hokejs vienmēr ir bijis izteikts pirmrindnieks.
Kolorītu stāstu, kas gadu gaitā saklausīti no bērnu hokeja treneriem, ir ne mazums. Mans favorīts – Oļega Sorokina stāstītais par gadījumu, kad kāda jaunā hokejista mamma protestēja pret dēla pārcelšanu no uzbrukuma uz aizsardzību, jo, redz, NHL uzbrucējiem maksājot vairāk… Vai arī gadījums hokeja skolā “Rīga”, kad pēc spēles kāda hokejista tēvs aizsūtīja dēla komandas treneri nokdaunā…
Mani vienmēr ir fascinējusi hokeja kā sociāla fenomena popularitāte Latvijas teritorijā. Jo, ja tā skaudri paskatās, mēs esam viduvēja nācija sporta veidā, kas, salīdzinot ar citām sporta spēlēm, pasaulē ir gaužām neizplatīts. Vai tas, ka katru gadu no pasaules čempionāta atvedam 7. – 13. vietas sporta veidā, kuru tā nopietni uztver nepilnas 20 valstis, ir uzskatāms par panākumu? Manuprāt, ne.
Taču latviešu apsēstību ap hokeju veido tā elitārais ietvars. Šo ietvaru savukārt veidojuši vairāki faktori: kādreizējā hokeja nepieejamība ledus haļļu deficīta un dārgo izmaksu dēļ; atsevišķu spilgtāko spēlētāju panākumi NHL un Latvijas hokeja izlasi ieskaujošais ikgadējais pavasara trakums. Ja Latvijas izlases uzvara pār ASV 2001. gadā noveda pie tā, ka Rīgas centrā tika bloķēta satiksme, tad – kādi vēl var būt jautājumi? Hokejs – tā ir vieta, kur jābūt!
Un daudzas ģimenes Latvijā sāk šo trako skrējienu, kas paņem savu tiesu finanšu līdzekļu, savu tiesu savstarpējo attiecību un savu tiesu izpratnes – par to, kas ir īstie mērķi un īstie panākumi.
Tāpēc Teodora Bļugera kāpiens hokeja stikla kalnā ir tik vērtīgs, jo – pamācošs. Viņš savas hokeja prasmes izmantoja savā labā, lai vispirms Ziemeļamerikā iegūtu izglītību, un tikai pēc tam sāka nopietni klauvēties pie NHL durvīm. Lieciet rindā visus mūsu NHL hokejistus un viņu biogrāfijas, bet tikai Bļugers NHL ir ienācis pa durvīm, uz kurām rakstīts: “Vispirms izglītība, pēc tam hokejs”.
Viss sākas ģimenē. Teodora Bļugera vectēvs Anatolijs Bļugers bija zinātnieks – autors vairāk nekā 1000 zinātniskām publikācijām. Teodora tēvs Valentīns – veiksmīgs advokāts, Latvijā pirmā patstāvīgā advokātu biroja “Bļugers un Plaude” dibinātājs. Tad nav jābrīnās par Teodora Bļugeru lēno, taču pakāpenisko un pamatīgo uznācienu NHL. Jo ar tādu rūpīgumu ceļu uz lielo līgu nebija sev bruģējis vēl neviens Latvijas hokejists.
Latvieši palēnām atgriežas NHL, bet – vai NHL atgriezīsies Latvijā?
24,19 dolāri – tieši tik es pērnā gada februārī samaksāju par NHL TV abonementu, lai varētu legāli internetā vērot Bļugera pārstāvētas Pitsburgas „Penguins” spēli un, pie reizes, skatīšanos uztaisīt ar pievienoto vērtību, piesaistot sabiedrotos un uztaisot par to rakstu.
Stāsts bija par to, ka, mainoties laikiem un personālijām, mainījusies (mazinājusies) arī Latvijas cilvēku interese par mūsu hokejistu gaitām NHL.
2001. gada janvāris bija Latvijas hokeja eiforijas augstākais punkts. Vēl nebija sākuši sēsties putekļi uz 2000. gada pasaules čempionāta varoņdarbiem, kad 2001. gada janvārī Nacionālās Hokeja līgas (NHL) ledu graizīja uzreiz septiņi Latvijas hokejisti – Artūrs Irbe, Sandis Ozoliņš, Sergejs Žoltoks, Kārlis Skrastiņš, Pēteris Skudra, Kaspars Astašenko, Herberts Vasiļjevs.
NHL loma Latvijas popkultūrā 90. gadu beigās – 2000. gadu sākumā bija nesalīdzināmi lielāka nekā tagad. NHL Visu zvaigžņu spēles pašmāju kanāli translēja tiešraidēs. Tāpat kā Artūra Irbes dalība 2002. gada NHL finālsērijā. Ierakstā pašmāju televīzijas piedāvāja gan NHL spēles, gan NHL apskatus. Populāra bija dažādas NHL simbolikas kolekcionēšana.
Tagad sporta līdzjutēju un arī paviršo sporta vērotāju skatieni vairāk ir pavērsti citas trīs burtu abreviatūras virzienā – NBA. Tagad trendīgi ir vērot Porziņģa spēles, apspriest viņa gaitas. Un Porziņģis arī ir galvenais faktors, kāpēc latviešu gaitas NBA vismaz daļēji ieņem to lomu Latvijas popkultūrā, ko 90. gadu beigās – 2000. gadu sākumā ieņēma mūsu NHL hokejisti. Proti, Porziņģis un Co. uzbur stāstu par latviešu veiksmes stāstu – tur, aiz okeāna, uz lielās skatuves. Mēs, mazie, turpat starp visiem lielajiem, bagātajiem, veiksmīgajiem!
Kādreiz šo “esam maza, bet stipra tauta” motīvu siltu uzturēja NHL hokejisti. Ja hokejs grib nosargāt Latvijas populārākā sporta veida statusu, kādam būs jāuzņemas vezuma vilkšana NHL laukumos. Kādam būs jākļūst par Lāčplēsi. Teodor…?
Hokeja laukums ir tikai skatuve
Sandis Ozoliņš un Artūrs Irbe ir divas no visu laiku spilgtākajām Latvijas sporta personībām. Viņu abu sniegums laukumā ir daudz aprakstīts un reizēm pat, iespējams, pārvērtēts. Toties viņu loma Latvijas vēsturē, manuprāt, nav līdz galam novērtēta.
Sandis Ozoliņš daudzās jomās bija mūsu pirmais un vienīgais.
Vienīgais. Joprojām vienīgais, kurš izcīnījis kādu no Ziemeļamerikas profesionālo līgu prestižajām trofejām jeb Stenlija kausu.
Pirmais. Ozoliņš bija pirmais mūsu augsta līmeņa sportists, kurš atzina savu alkoholismu un intervijās nevairījās runāt par šo tēmu. Ne tikai ar Latvijas medijiem, bet arī Ziemeļamerikas vadošie mediji (piemēram, ESPN) dokumentēja Ozoliņa gaitas hokeja laukumā pēc rehabilitācijas caur “nodzīta zirga” prizmu.
Latvijai Ozoliņa piemērs bija neatsverams, jo uzskatāmi mainīja cilvēku attieksmi pret alkoholismu un alkoholiķiem. Jo nu vairs tas nebija stāsts par aktieri Rūdolfu Plēpi, kurš atainots uz “Privātās Dzīves” vāka, atlūzis kāpņu telpā, bet gan par cilvēku, kuram daudzi centās līdzināties; kura panākumu iespaidā daudzi sāka spēlēt hokeju un sūtīja trenēties bērnus. Kopš Ozoliņa pirmās publiskās atzīšanās 2006. gadā, šis temats Latvijā vairs nav tik spitālīgs, ir arī ievērojami mazāk nosodījuma un novēršanās no ligā iekritušajiem.
Tas, ka Ozoliņa kā hokejista stāstam bijuši n-tie turpinājumi brīžos, kad šķita, ka viņa dziesma jau ir nodziedāta, kalpojis par mācību ik vienam – ne tikai sportistiem – nekad nenorakstīt talantu. Tas, ka Ozoliņa dzīves ceļš ārpus ledus laukuma ir bijis reti grubuļains, arī ir uzskatāms piemērs tam, ka ģenialitāte vienā jomā nekonvertējas automātiskā ģenialitātē citās jomās.
Savukārt Artūrs Irbe nodemonstrēja, kāds spēks var būt idejai. Jo viņu uz priekšu dzina ideja. Kā 90. gadu sākumā sāka preses konferencēs Ziemeļamerikas žurnālistiem pasniegt īso vēstures kursu par Otro pasaules karu, Latvijas okupāciju un Atmodu, tā savu misijas lāpu nenodzisušu turēja visu savu karjeru. Hokejs viņam nebija tikai spēle un vārtu līnija viņam aiz muguras nebija tikai švīka uz ledus, bet gan robeža. Pašam – robeža starp atzinību un nopēlumu. Latvijas hokejam – robeža starp “atkal nesanāca, varbūt nākamgad” un absolūtu valsts mēroga eiforiju. Ar Irbi kā robežsardzes pēdējo bastionu, eiforijas maisam gals ticis atsiets visbiežāk.
Tomēr, par spīti nedalītai Latvijas tautas mīlestībai, Irbe nekad nav kautrējies publiski izcelt arī ēnas puses – ko tas viss ir prasījis; ka viņa ceļš nav bijusi vienvirziena iela. “Morāli nenobriedis jaunietis 14 gados kļūst par profesionāli. 25 – 30 gados viņš ir sasniedzis briedumu bez dzīves pieredzes. Viņš pelna vislielāko naudu savā dzīvē, viņam viss tiek pasniegts uz paplātes. Nu, kā – tu esi supersportists, esi vislabākais! Visi glauda pa spalvai un, jāatzīst, arī lišķība ir apkārt. Ir tauriņi, kas naktī metas uz gaismu. Mums nav dzīves pieredzes. Reāli mēs nezinām, kā darbojas ikdienas dzīve, mēs neesam reālā saskarsmē ar cilvēkiem, mēs nepazīstam, kas ir īsti draugi. Mums ir paveicies, ja mēs jaunībā esam sastapuši īstos draugus un viņi saglabājas. Ļoti daudz jaunu parādās, esot slavas zenītā, tostarp pseidodraugi. Mēs nemākam veidot normālas attiecības. Pienāk laiks, kad karjera 35 gados beidzas, un tad ir jāsāk mācīties tas, ko citi jau 20 gados ir sākuši mācīties. Visi mūs vienaudži jau daudz labāk zina, kā reālā dzīve darbojas,” tā mūsu 2013. gada sarunā atzina Irbe.
Latvijas hokejā šobrīd ir tāda kalibra personību bads. Nav neviena spēlētāja, kura darbības un teiktais būtiski rezonētu ārpus ledus laukuma. Nav neviena, kurš līdera statusu nestu tālāk par komandas ģērbtuvi un sporta līdzjutēju aprindām.
Teodors Bļugers aizvada savu otro sezonu NHL. Pirmo pilnvērtīgo. Izkarojis sev vietu zem saules titulētā un zvaigžņotā sabiedrībā. Iespējams, neizpaliks arī Stenlija kauss. Spēlējot Pitsburgā, no visiem mūsu latviešiem NHL, patlaban viņš ir vislabākajā pozīcijā.
Tomēr patieso Bļugera vērtību noteiks viņa daudzsološi iesāktā stāsta turpinājums. Vai viņš apzināsies savu lomu Latvijas hokejā? Kā viņš tērēs nopelnīto naudu? Vai izveidos savu hokeja skolu? Varbūt nodibinās fondu, lai rastu iespēju ar hokeju nodarboties arī mazāk turīgam slānim? Rezumējot – vai izveidosies par kaut ko vairāk kā tikai labu spēlētāju?
Brīvu nišu netrūkst – visi priekšteči šajā ziņā ir bijuši diezgan kūtri. Līdzšinējais Bļugera ceļš un viņa ciltskoks kaut kā vedina domāt, ka 25 gadus vecā hokejista rokās ir džokera kārts. Bet – vai viņš to metīs galdā?