Baltijas līga kā risinājums?
”Manuprāt, galvenais panīkuma iemesls ir loģiskas sacensību sistēmas trūkums, kas sadalītu komandas tām piemērota līmeņa turnīros,” spriež MVP galvenais redaktors Ingmārs Jurisons. ”Mēs turpinām bāzt vienā cepeškrāsnī gaļu ar putukrējumu, un tad brīnāmies, ka dūmo un piedeg. Protams, faktors ir arī finansiālā situācija, taču man ir aizdomas, ka pie sakārtotas daudzpakāpju sacensību sistēmas – daži pro klubi starptautiskā turnīrā kopā ar citiem pro klubiem, bet pilsētu un to sporta skolu komandas savā nacionālajā čempionātā – arī veidotos cita klubu kultūra, derbiji, skaidri noteikumi un attīstības vīzijas, kas kļūtu interesantāk līdzjutējiem un attiecīgi arī saistošāk atbalstītājiem.”
Pēdējo divdesmit ar mazu astīti gadu laikā ir bijuši vairāki mēģinājumi labākajiem vietējiem klubiem dot iespēju ikdienā plunčāties mazliet dziļākos ūdeņos par vietējo dīķi. 90. gadu beigās – 2000. gadu sākumā ar lielu joni sevi pieteica Ziemeļeiropas Basketbola līga (NEBL). Ralfs Pleinics to dēvē par labāko turnīru, kāds mūspusē pieredzēts, jo daudzas organizatorisko izdevumu pozīcijas līga uzkrāva savos plecos. Idille gan nebija ilga – līgai bija ļoti īss mūžs, taču tajā kā spēlētājs atzīmēties paguva pat Maģiskais Džonsons…
Baltijas Basketbola līga ievadīja Latvijas basketbola treknos gadus un savās pirmajās sezonās bija turnīrs, kas varēja lepoties gan ar ažiotāžu, gan augstu sportisko līmeni. Līdz ar globālās ekonomiskās krīzes sākumu vispirms nobira nenoturīgākie klubi, bet pārējiem ar laiku noplaka interese piedalīties. Bijušais BBL mārketinga direktors Jānis Janševics abu līgu nāvi vērtē kā loģisku: ”NEBL sāka ar Baltijas tirgū neatpelnāmām finansēm komandu izdevumu segšanā un mārketingā. Tās beidzās, un beidzās NEBL. BBL, vismaz kā es to redzēju, varēja eksistēt tikai kā vienīgās pašmāju sacensības. ”Žalgiris”, ”Rytas”, ”Kalev”, ”Tartu Rock”, Rīgas ”ASK”, ”Barons”, VEF spēlētu tikai BBL un, protams, Eirolīgā, Eiropas kausā, FIBA turnīros. Turpinot paralēli spēlēt BBL un vietējās līgās, vispirms jau ”Žalgiris” un ”Rytas” nogura nemitīgi saskaņot kalendārus un meklēt iespējas aizvadīt mačus visās sacensībās. Lietuvas grandi atteicās no līgas un tā pašsaprotami izčākstēja,” atminas Janševics. ”Joprojām domāju, ka Latvijas-Igaunijas līgā spēlējot četriem spēcīgākajiem klubiem un pēc spēka nākamajām 10-14 komandām veidojot LBL, mums būtu ļoti labi priekšnoteikumi, lai izveidotos stabili un ilgtspējīgi klubi.”
Foto: Valdis Kauliņš
Tik krasam solim – atteikties no LBL medaļu kāršanas kaklā – Latvijas vadošie klubi būtu gatavi pie zināmiem nosacījumiem. Kā, piemēram, lai tādu pašu upuri nes arī Lietuvas un Igaunijas dalībnieki. Izklausās ne pārāk ticami, taču Kristaps Janičenoks tic, ka kompromiss visas Baltijas līmenī ir iespējams. ”Tas nav utopiski. Esam aizsākuši sarunas ar Lietuvas pusi. Taču ideja ir tādā embrija stāvoklī. Katra federācija deķi vilks uz savu pusi, taču mums ir jābūt stingriem, jo negribam nonākt tādā cietēju-bāleliņu lomā. Negribam projektu, kurā toni nosaka viena federācija.”
Janičenoks atklāj, ka, stājoties līgu direktora amatā, saņēmis zvanus no diviem Lietuvas klubiem (ne pašiem slavenākajiem), kas izrādījuši vēlmi pievienoties Latvijas-Igaunijas līgai. Tobrīd gan tāda varbūtība netika nopietni apsvērta, taču pusgada laikā lietuviešu interese dubultojusies. Šobrīd gan šāda BBL reanimēšanas perspektīva pagaidām vēl ir biezā miglā tīta. ”Šobrīd negribam ielēkt īstermiņa projektā, ap kuru būtu ažiotāža, bet – tikai divus trīs gadus,” norāda Janičenoks. ”Projektam jābūt ar ilgtermiņa mērķi, vīziju un, pats galvenais, lai mēs nebūtu cietēji. BBL es arī atceros ar divējādām emocijām: sākumā bija baigā ažiotāža, bet tad tā kusa, un beigās finālā spēlēja Jūrmala.”
Tikmēr vietējo sacensību glīta iepakošana turpmāk solās būt vēl sarežģītāka. Mainoties cilvēku paradumiem, arvien grūtāk cilvēkus ir pierunāt patērēt vietējo produktu, ja divu klikšķu attālumā ir sasniedzama pasaules līmeņa izklaide tajā pašā žanrā. Jaunā paaudze, pat basketbolisti, arvien vājāk orientējas vietējās regālijās un neatpazīst pat izlases spēlētājus. Latvijas izlases fiasko pret Bulgāriju interesi nekādā mērā neveicinās. ”Tiek gatavoti potenciāli produkti un apzinātas arī potenciālās komandas,” darba gaitu ieskicē Janičenoks. ”Galu galā, viss ir atkarīgs no komandu intereses un varēšanas. Visam ir jāsākas lokāli: konkrētā pašvaldībā, klubā vai kāda basketbola fanātiķa galvā.”
Jaunatnes basketbols zaudē cīņā par kadriem
Ilggadējais Basketbola skolas ”Rīga” direktors un bijušais LBS valdes loceklis Guntis Šēnhofs šajās dienās cenšas visai pasaulei nodot vēstījumu, ka visa Latvijas basketbola problēmu sakne ir jaunatnes treneru kvalitātē. ”Spējīgākie sporta skolu absolventi neiet strādāt par treneriem zemā atalgojuma dēļ. Ar retiem izņēmumiem, taču pārsvarā par treneriem mācīties aiziet tie, kuri netiek citās augstskolās,” strikts ir Šēnhofs.
Šēnhofs ilgu laiku bija LBS valdes loceklis, taču problēmai rast risinājumu tā arī nespēja. Latvijas bērnu un jauniešu sports balstās uz pašvaldību dibinātajām sporta skolām, kurās pedagogu atalgojumu gandrīz pilnā apmērā sedz valsts budžets. Sporta skolu sistēmas uzturēšanas izmaksas paņem gandrīz pusi visa valsts sporta budžeta. Apmēram pusi no šā kumosa tā jau paņem basketbols un volejbols!
Ar visu to bērnu un jauniešu basketbola treneri sporta skolās vidēji pelna 700 – 900 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas. Šāda situācija veicinājusi lielu melnās naudas apriti, kad tiek izdomāti dažādi radoši veidi, kā mazliet piepelnīties uz vecāku rēķina.
Viens no risinājumiem būtu pāriet uz privāto klubu sistēmu, kurā katrs brīvi var izvēlēties, uz kādiem principiem veidot finansiālās attiecības ar treneriem, vecākiem. Tas jau būtu tirgus ekonomikas cīņas laukums, kas līdzi nestu vairākas nevēlamas blaknes. Piemēram, vēl agresīvāku cīņu par audzēkņiem. Bez valsts un pašvaldību līdzfinansējuma apgūšanas mehānismiem gan šādu klubu ilgtspēja būtu ļoti apdraudēta. Izglītības un zinātnes ministrija no idejas vairās jau pa gabalu, norādot uz to, ka pie šādas asinsainas grūti būtu izkontrolēt valsts finansējuma izlietojumu.
Pašvaldību sporta skolu sistēma nozīmē zināmu stabilitāti. Privātais klubs šodien ir, rīt jau var nebūt. Pašvaldību sporta skolas nekur nepazudīs. Turklāt tie krietnie miljoni, kurus šobrīd basketbola treneru algām atvēl no valsts budžeta, būtu pamatīgs robs, ko aizlāpīt. No tā neizbēgami ciestu basketbola masveidība.
Otrs virziens būtu ideoloģiski pavisam radikāls: tuvināties, piemēram, Zviedrijas modelim hokejā, kur ne mazums bērnu treneru savu sporta darbu veic sabiedriskā kārtā, pa dienu strādājot ar hokeja nesaistītā pamatdarbā. Tas ievērojami uzlabo gan emocionālo, gan finansiālo mikroklimatu starp treneriem un audzēkņu vecākiem. Taču jāatzīmē, ka šāda prakse tiek īstenota pavisam citas kapacitātes ekonomikā un pavisam cita brieduma demokrātiskajā sistēmā. Latvijas apstākļos šāda akcentu maiņa šķiet pavisam utopiska, lai arī sev līdzi nestu daudzus plusus.
Tie paši Šēnhofa piesauktie ”spējīgākie kadri” šādā sistēmā varētu atrast sev pielietojumu un pašķaidīt nedaudz to pieeju, ko jaunajiem basketbolistiem piedāvā LSPA absolventi – pilna laika treneri. Tīri objektīvi – ar visai līdzīgu un vienveidīgu dzīves tvērumu. Taču nākamais cinis no zemes izlien jau metru tālāk – likumā noteiktā nepieciešamā izglītība. Izglītības nosacījumi, kādi jāizpilda, lai varētu trenēt bērnus, citās sfērās strādājošajiem basketbola pratējiem varētu būt nesamērīgi augsts kalns, kurā motivēt sevi uzkāpt.
Bulgāru zemnieki Latvijas basketbola sabiedrībai ir sarūpējuši kārtīgu kartupeļu talku. Visi iesaistītie ir sadzīti tveicīgas rīta saules apspīdētā tīrumā, un tikai no visu iesaistīto kopdarbības efektivitātes būs atkarīgs, cik ātri soda bataljons varēs lauku pamest.
Šis būs labs tests bijušā ministra un valsts prezidenta Raimonda Vējoņa vadītāja prasmēm. Pat negaidīti labs tests…