Mīts par latviešiem kā pasaulē labākajiem sporta līdzjutējiem ir pilnīgs bleķis. Nav neviena racionāla argumenta, kas stutētu šādu publiskajā telpā bieži sildītu apgalvojumu. Masveidība? Nemaz nesāciet. Masveidība pret iedzīvotāju skaitu? Paskatieties uz Islandi. Hokeja fanātisms? Reizi gadā, divu nedēļu garumā – tas nav nopietni.
Sports nevar eksistēt bez maksājošiem skatītājiem
Ja Latvijas sporta līdzjutēju jaudu vērtējam maratona, nevis sprinta distancē, tad tā ir tuvāk “Optima līnija” baterijām nekā “Duracell” zaķīšiem. Proti, retās reizēs var iespringt uz atsevišķiem notikumiem, bet ikdienā ir pasīvie vērotāji vai tikai virsrakstu lasītāji. Kas nav labi, jo tieši līdzjutēji ir tie, kas profesionālo sportu vispār padara iespējamu, tāpēc viņu vidū vērojamie paradumi un tendences cieši korelē ar sporta sistēmas uzbūvi.
Latvijas gadījumā sistēma ir uzbūvēta, apejot līdzjutējus jeb, precīzāk, ļoti labi saprotot, ka viņu intereses un pienesums neļautu Latvijas sportam izskatīties tā, kā tas pēdējos 30 gadus ir pozicionēts. Latvijas sportā dominē viltus profesionālisms – sportisti un sporta veidi, kuru eksistence ir tikpat kā neatkarīga no līdzjutējiem. Lai gan tiem būtu jābūt reālajiem darba devējiem. Valsts budžets notur pie dzīvības mūsu olimpiešu karjeras, savukārt liela daļa sporta komandu nevar pastāvēt bez pašvaldību piešpricēm.
Sporta industrija ir būvēta vienkārši: sportista darbībai jābūt pietiekami sekmīgai, lai tai sekotu pēc iespējas vairāk cilvēku, jo tad reklāmdevējiem būs vēlme šķirties no naudiņas, lai savu produktu pazibinātu gar sportista talanta apjūsmotāju acīm. Sports nevar eksistēt bez maksājošiem skatītājiem un vēl vairāk maksājušiem reklāmdevējiem, kas vēlas šiem skatītājiem sevi atrādīt. Punkts.
Teju visā pasaulē profesionālais sports šobrīd tiek praktizēts bez skatītājiem klātienē. Tas ir nopietns pārbaudījums visai izklaides industrijas nozarei, tai skaitā – arī sportam. Sarūkot monetizācijas iespējām, visi iesaistītie tagad ir spiesti pielāgoties situācijai un pārskatīt savu piederību šai videi. Taču pašreizējā situācija vienlaikus ir arī teicama iespēja pārkārtoties ilgtspējīgākai un loģiskākai eksistencei. Redzot situāciju medicīnas aprūpē, tam vajadzētu būt tikai laika jautājumam, kad tiks pārskatīts valsts budžeta izlietojums sportā.
Arī šajā procesā līdzjutējiem būtu jāspēlē galvenā loma.
Latvijā nav klubu tradīciju
Komandu sporta veidi Latvijā izskatās pagalam pliki. Tā arī 30 gadu laikā Latvijā nav iesakņojušās klubu tradīcijas – ir tikai komandas. Kas vienā dienā uzrodas, nākamajā jau pazūd. Pat ja vārdos iestājas par ilgtermiņa plāniem un misiju veidot ataudzi. Futbolā un basketbolā šobrīd ilgdzīvotāju ranga galvgalī atrodas Ventspils klubi, kuri profesionālā līmenī darbojas kopš 90. gadu beigām. Atjaunotais “VEF Rīga” basketbola klubs nākamgad varēs lepoties ar 15 gadu vēsturi. Ar to arī profesionālo komandu-ilgdzīvotāju saraksts beidzas.
Latvijas vecākie klubi ir meklējami amatieru sporta veidos – florbolā un regbijā. Tā nav nekāda nejaušība. Klubs var ilgtermiņā pastāvēt, ja to veido šādas pazīmes:
- Tam ir pilna piramīda – sākot ar bērnu, beidzot ar veterānu komandām. Kur vecākie uz nodarbībām tieši savā klubā ved savus bērnus un mazbērnus.
- Tam ir biedri, kuri maksā biedru naudas, brīvprātīgi piedalās kluba aktivitātēs un aģitē klubam jaunus biedrus un sponsorus vai arī, ja rocība atļauj, paši par tādiem kļūst.
- Tas pārstāv nemainīgu lokāciju, ar kuru labprāt asociējas vietējie iedzīvotāji un klubu izjūt kā vietējās komūnas identitātes vienu no nesējiem.
Tas ir pats fundaments, kas nodrošina pēctecību, neatkarīgi no ekonomiskās situācijas. Latvijā viss augstāk minētais ir eksotika, jo sportā komandas galvenokārt dzimst ambīciju, nevis idejas vārdā. Tās uzrodas, kad rokās sadodas uzņēmēji un/vai pašvaldību vadītāji, bet pazūd, kad pirmajiem nošūpojas ekonomiskie rādītāji vai realitāte nokautē iedomas, bet otrajiem – misējas vēlēšanās. Viss. Tieši tik vienkārši.
Normāli šādos brīžos komandas glābj līdzjutēji – pirmkārt, ar saviem acu pāriem nodrošinot ieņēmumus, otrkārt, radot tādu auru ap klubu, lai jebkuram vietvaras pārstāvim ķerties klāt kluba eksistencei būtu politiska pašnāvība. Kā tas ir Kauņā ap “Žalgiri”.
Vēl varētu glābt klubam lojālie, pašu izaudzinātie spēlētāji, bet – cik Latvijā tādu vispār ir? Sportistu, kuri no septiņu līdz, teiksim, divdesmit gadu vecumam pārstāvējuši viena kluba krāsas, atspērušies tālākam lēcienam pasaulē un pēc tam atgriezušies atdarīt?
Latvijā līdzjušanas tradīcijas un līdzjutēju daudzums nav faktors komandu pastāvēšanā. Izņemot Daugavpils “Lokomotīvi” spīdvejā, neviens klubs nav spējis iemantot apjomīgu, lojālu un paaudzēs noturīgu fanu bāzi. Kad futbolā “Skonto” sitās Čempionu līgā, tā bija tautas komanda, taču jau nākamajā nedēļā tribīnes bija tukšas. Uzskatāmākais Latvijas sporta grands bez jebkāda cita seguma kā viena cilvēka ambīcijas. Vai, piemēram, BK “Ventspils” – tādi paši Vislatvijas mīluļi brīžos, kad flirtēja ar iekļūšanu Eirolīgā. Kad sekmes sašūpojās, tad pat ventspilnieki acīmredzami novērsās. Arī tā kluba pamatā ir stāsts par viena cilvēka (cita) ambīcijām.
Mākslīgi tapinātas idejas sabiedrībā neiesakņojas, tāpēc muļķīgi būtu pārmest līdzjutējiem, ka tie pie pirmās sūces pamet kuģi. Piemērs ap Rīgas “Dinamo” situāciju uzskatāmi ilustrē – mākslīgi, ar citas valsts kapitālu, stutēta komanda, no kuras pie pirmās iespējas liela daļa pamatmasas novērsās. Inerces un alternatīvas trūkuma dēļ daudzi joprojām ieslēdz “Dinamo” spēles, bet tas nav projekts, pēc kura beigām līdzjutēji ies demonstrācijā. Kā teikt, viegli nāca – tikpat viegli arī aizies.
Latvijas sporta līdzjutēju pamatmasa savā būtībā ir klejotāji. No projekta uz projektu. Kas nav nekas nosodāms, taču neveicina pēctecību. Kuras Latvijas sportā tā īsti nemaz nav.
Vai Latvijas sports var būt izklaide?
Aizvadītajos Jāņos sanāca aprunāties ar kādu cilvēku, kurš mani pārsteidza: dzīvo Latvijā, taču tik ļoti iegrimis ārzemju informatīvajā telpā, ka lasa tikai ārzemju ziņu portālus. No vienas puses, tas liekas īpatnēji, ka ikdienas notikumi ASV Senātā rīdziniekam var šķist saistošākie par Rīgas domes melodrāmu. No otras puses, līdzīgu dzīves stilu piekopj arvien vairāk cilvēku – situācija nav unikāla.
Šis ar sportu it kā nesaistītais piemērs patiesībā ir ļoti saistīts ar Latvijas profesionālā sporta nākotni. Katra nākamā paaudze arvien vairāk abstrahējas no mediju noteiktās dienaskārtības un savu laika līniju (timeline) veido paši. Lai cik izmisīgi tagad netiktu ražoti latviešu seriāli, tie nepaņems to vietējo auditoriju, ko paņem “Netflix”. Tas pats attiecas uz sporta vērošanu: kurš basketbolā cieši neiesaistītais vēros Latvijas-Igaunijas basketbola līgu? Es tādus nepazīstu, taču varu nosaukt veselu plejādi paziņu, kam sports sākas un beidzas ar NBA. Un viņi šai līgai ir gatavi ziedot naktis.
NBA popularitāti lielā mērā veido viss, kas notiek ap līgu. Latvijas sports tādā ziņā ir pliks, un žurnālistu izmisīgie centieni piedot notikumiem svaru situāciju neglābj, lai neteiktu vēl vairāk. Nu, amizanti izskatās, kad, piemēram, futbola Virslīgas atspoguļojumā žurnālisti izvirzījuši sev tādus profesionālos standartus, kuriem spēlētāji nemaz netiek līdzi.
Pasaule ir vaļā, robežas ir noārdītas – cilvēkiem jau sāk kļūt pretdabiski kaut ko skatīties striktos pulksteņa laikos. Tas atkal runā par sliktu sportam kā izklaides gādātājam. Pavisam jautra situācija paliks tad, kad ekonomiski aktīvāka kļūs paaudze, kas uzaugusi tikai un vienīgi ar “Youtube” un “Netflix”.
Šādos apstākļos rezonansi var iemantot tikai tie sporta notikumi, kas vai nu izdveš pasaules elpu (NBA spēlētāji, Mairis Briedis un vēl daži), vai atsedz vietējo kolorītu un to ieskaujošo popkultūru. Lai cik pretrunīga personība nebūtu Kristaps Zutis, viņš uzskatāmi pierādīja, ka sportiskais varējums mūsdienās vairs nav noteicošais tajā, lai cilvēki sekotu līdzi (pirmā cīņa ar Smirnovu “Youtube” skatīta 176 000 reižu, otrā – 76 000). Tas attiecas arī uz citiem redzamākajiem cīņu sporta meistariem Latvijā, kuri noķēruši vilni.
Latvijas sporta līdzjutēji prot novērtēt izklaidi un ir ar mieru par to samaksāt – arī neklātienē. Ar katru gadu viņu izvēles kļūs patstāvīgākas un neatkarīgākas, un tam vajadzētu likt pārpozicionēt akcentus Latvijas sportā. Līdzjutējiem ir jābūt tiem, kas pasūta mūziku un veido sporta vidi. Nevis amatpersonām un funkcionāriem, kas šobrīd iet pretsparā.
Pagaidām sporta līdzjutēji Latvijā spēlē ļoti pastarpinātu lomu sporta finansiālās asinsrites nodrošināšanā.
Pandēmija izgaismo dubulto morāli
Latvijā sporta nozare ir pazudusi tulkojumā. Par prioritāti pie katras izdevības tiek saukts bērnu un jauniešu sports, kā arī maksimāli liela tautas iesaiste sportiskās aktivitātēs. Realitātē – ar valdības ierobežojumiem padenes tiek pieliktas tieši šīm cilvēku grupām, bet zaļā gaisma parādīta t.s. profesionālajiem sportistiem. Kuru Latvijā, ja tā skrupulozi paskatās, patiesībā ir ļoti maz.
Valsts amatpersonas tā arī nekad nav kategorizējušas augstu sasnieguma jeb profesionālā sporta lomu Latvijas sporta sistēmā. Vai tā ir izklaides industrija? Pasakot jā, nāktos to palaist brīvsolī un likt kārpīties pašai. Bet – kādi vispār ir pretargumenti, lai pateiktu nē?
Viens arguments varētu būt: Latvijā ir mazs tirgus, tāpēc augstu sasniegumu sports nekad nevarēs pašfinansēties. Muļķības. Labākie visās izklaides industrijas jomās spēs paši par sevi pastāvēt – “Prāta vētra” izpārdot stadionus, Mairis Briedis – TV translāciju pieslēgumus. Abos gadījumos interese par viņu darbošanos neaprobežojas ar Latviju. Tiem, kas to nespēj, neviens ar varu nav licis izvēlēties viņu profesijas un ir pilnīgi skaidrs, ka viņi nav pieskaitāmi pie labākajiem.
Vēl viens arguments varētu būt: sportisti gādā par valsts vārda iznešanu pasaulē, tāpēc ir īpaši jāatbalsta. Pirmkārt, augstāk minētie piemēri – mūzikā un sportā – noteikti valsts vārdu pasaulē iznes krietni tālāk nekā valsts dotētie. Otrkārt, nekad neesmu redzējis, ka kāds Latvijas sportā pie finansējuma sadales mērītu (vai vismaz censtos izvērtēt) valsts vārda iznešanas tālumus.
Vēl viens arguments varētu būt: iedvesma. Es šim vārdam vēl kabinātu klāt arī sociālo atbildību un vilkmi. Arī tur dominē tas pats šaurais cilvēku loks. Vislielāko iedvesmu gādā populārākie. Viņi arī turīgākie, tāpēc ar vislielāko vilkmi sabiedrībā un iespējām gan uzrunāt masas, gan kaut ko taustāmu atstāt aiz sevis. Porziņģis un Bertāns būvē laukumus, bet ko uzbūvējuši ir pārējie? Ja nav uzbūvējuši, tad kāda ir bijusi Latvijas redzamāko sportistu līdzdalība sociālajās kampaņās? Kādas problēmas viņi ir aktualizējuši, palīdzējuši risināt? Kā tieši viņi ir nodemonstrējuši savu vilkmi?
Pieminēto Renāru Kauperu es vismaz redzēju “Dod pieci!” akcijā, tāpat kā daudzās citās akcijās iepriekš. Galu galā arī pasaules prakse ir līdzīga: runasvīrs un seja cīņā pret nabadzību ir U2 solists Bono, nevis kāds viņa dzimtenes Īrijas simfoniskā orķestra vijolnieks. Amerikā skolas uzbūvēja Lebrons Džeimss, nevis kāds BMX riteņbraucējs. Latvijā ir Štromberga vārdā nosaukta BMX trase, taču čempiona līdzdalība bija tikai nosaukumā.
Šobrīd sporta līdzjutēji – viņu izvēles un simpātijas – Latvijā faktiski nespēlē nekādu lomu. Līgas, komandas, sporta veidi un pasākumi pastāvēs ar vai bez viņiem. To apliecināja kaut vai augusta sākumā īstenotā valsts finansējuma sadale sabiedriski nozīmīgiem sporta pasākumiem, kur Latvijas Jātnieku sporta dienas saņēma gandrīz pusotru reizi lielāku finansējumu nekā Rimi Rīgas maratons. Tāpat arī nesenā valsts prēmiju sadale par izciliem sasniegumiem sportā, kas ir kāzuss jau pašā saknē: ja panākums ir patiesi izcils, tad valsts prēmija bijusi nebijusi. Tas ir viens vienkāršs un universāls kritērijs, taču tie, kas tam kvalificējas, prēmējamo sarakstā nemaz nebija…
Patiesībā sporta līdzjutēji prioritāros sporta veidus Latvijā sen jau ir noteikuši. Tie ir tie sporta veidi, kuros nevis kādam mūsējam labāk sokas starptautiskajā līmenī, bet gan – ar ko visvairāk nodarbojas sabiedrība; ko visvairāk skatās sabiedrība; kur privātais kapitāls iegulda naudu un kur privātais kapitāls ceļ infrastruktūru. Visās šajās kategorijās ietilpstošie cilvēki ir arī aktīvākie sporta infrastruktūras noslogotāji, lai tā vispār varētu eksistēt, un veido arī pamatmasu pie ekrāniem un tribīnēs. Tieši viņi ir tie acu pāri, par kuru daudzumu naudu ir gatavi samaksāt reklāmdevēji. Un, jā, tāds sīkums – tie ir arī nodokļu maksātāji.
Taču šobrīd sporta līdzjutējiem Latvijā ir spalvas svars un necila vieta. Ārā, aiz durvīm – ja runājam burtiski. “Jūs pagaidām sportojiet ārā, pa iekšu tikmēr dzīvosies profesionāļi!” skan šā brīža vēstījums. Sporta piramīda ir apgriezta otrādi un balansē uz spicā gala.
Savādi…