Profesionāļi, pusprofesionāļi, amatieri
Mareks Mezencevs ir Siguldas trases mēbele. Ja savos 38 gados viņam tagad būtu jāraksta CV, tad atmiņa nebūtu diez ko jāsasprindzina. “Man nav nekā cita ko ierakstīt kā vien 19 gadi Siguldas trasē. Kā sportistam, trenerim, ledus meistaram. Trīs ieraksti zem viena virsraksta,” viņš nosmej. Sācis kā ledus meistars, Mareks nonāca skeletonā, kur zināmu sniega dozu norija kā sportists, bet vēlāk kļuva par treneri. Paralēli tam visam – visus šos gadus bijis arī ledus meistars, no dienesta atvaļinājies pavisam nesen. Tagad pilnībā nodevies trenera darbam.
“Mūsu sporta veidus Latvijā var saukt par prestižiem. Es to izjūtu. Cilvēki alkst asociēties ar Siguldas trasi, tās sporta veidiem,” Mezencevs apstiprina kolēģa Skrastiņa iepriekš pausto. Ar saviem deviņpadsmit uz ledus pavadītajiem gadiem viņš lepojas. “Kad notiek Latvijā kādas sacensības vai kad mūsējie olimpiādē izcīna medaļas, jūti, ka esi kaut kādu daļiņu tajā panākumā ielicis.”
Lai arī Latvijā visi renes sporta veidi pelna gan neviltotu sporta līdzjutēju mīlestību, gan politiķu labvēlību, pasaulē tie ir ļoti margināli, turklāt ar lejupejošu attīstības līkni. Ja kamaniņu sportā vadošo valstu loks ir kā akmenī iekalts, pat paaudžu maiņas radikāli nemaina izlašu spēku samērus, tad bobslejā un skeletonā ne visas valstis laika gaitā spējušas izturēt skrējiena tempu. Bobslejā pirms 20 gadiem uz medaļām pretendēja pa trim ekipāžām no Vācijas un Šveices, olimpiskais čempions bija kanādietis Lidērs, olimpiskās medaļas izcīnīja arī Lielbritānija, Itālija un Francija, turpat pie durvīm klauvējās amerikāņi un krievi, divniekos konkurētspējīgi bija arī čehi. Un visiem pa vidu iespraukties spēja Sandis Prūsis, reizēm kāpjot arī uz goda pjedestāla.
Tagad, 20 gadus vēlāk, Šveice uz Siguldu atsūta 51 gadu vecu pilotu, Lielbritānija, Itālija un Francija neierodas vispār. Lai arī visas starptautiskajā apritē turpina startēt, tās ar nostalģiju var lūkoties 1998. gada olimpiskā bobsleja sacensību protokolos. Britu bobslejistus var uzskatīt par īpašiem neveiksminiekiem, jo Korejas olimpiskā cikla sākumā viņi no valsts budžeta saņēma 5 miljonus mārciņu, bet olimpiādē izgāzās, kā rezultātā izpelnījušies pamatīgu budžeta samazinājumu. Situāciju neuzlaboja vairāki skandāli komandas iekšienē, par kuriem ziņoja britu vadošie mediji, gaisotni komandā nodēvējot par toksisku.
Līdzīga situācija arī skeletonā, kur kopš atgriešanās olimpiskajā saimē 2002. gadā savas pozīcijas atdevuši amerikāņi, kanādieši, šveicieši, austrieši, toties ievērojamu progresu uzrādījuši latvieši, krievi un vācieši, nozīmīgākajās sacensībās joprojām produktīvi ir briti. Galu galā – olimpiskais čempions ir korejietis. Tomēr gana cītīgiem skeletona sacensību vērotājiem nav jāstāsta, cik liela ir atšķirība starp pirmo un otro desmitnieku. Arī Siguldā trases informatora stāstītā informācija par to, kādas profesijas paralēli sportam pārstāv sacensību dalībnieki, radīja visnotaļ amizantu iespaidu par pasākuma nopietnību. “Lielai daļai tas ir pusprofesionāls sports,” atzīst Mezencevs. “Taču tie nav vadošie sportisti. Tā jau arī ir mūsu sporta veidu lielākā sāpe. Zemā publicitāte noved pie tā, ka nav nekāda balvu fonda, nekāda tirgus, līdz ar to īstu profesionāļu ir maz.”
Mareks Mezencevs ieskicē arī bēdīgo situāciju ap popularitāti. “Starptautiskajai Bobsleja un skeletona federācijai būtu jāstrādā, lai mūsu sportisti būtu atpazīstami. Latvijas sportistus vismaz Latvijā atpazīst, bet ārpus Latvijas… Martins varētu pastaigāties pa jebkuru sacensību norises pilsētu un viņu neviens neatpazītu. Ja nu vienīgi kāds, kas cītīgi seko līdzi sacensībām. Vācieši ir sūdzējušies, ka viņiem ir vēl trakāk – viņus pat Vācijā neviens nezina.”
Zemā publicitāte noved pie mazām sponsoru naudām, smieklīga balvu fonda un vārga atspoguļojuma starptautiskajos medijos, par televīzijas raidtiesībām nerunājot. Kad pirms 3 gadiem intervēju Vācijā dzīvojošo bijušo stūmēju Ivaru Bērzupu, viņš gaudās, ka neviens no viņam pieejamajiem kanāliem bobsleju nerāda un informācija esot jāsmeļas Latvijas interneta portālos.
Latvijas bobsleja un skeletona druvas pārstāvji gana daudz ir publiski kritizējuši starptautiskās federācijas prezidentu Ivo Ferriani, un vasarā pat bija atvēzējušies viņu gāzt no amata. Atraduši un pierunājuši arī kandidātu – šveicieti Fricu Burkardu, kurš ar sava uzņēmuma “Sika” starpniecību savulaik atbalstīja brāļus Dukurus. Burkards vismaz vārdos bija gatavs investēt mārketingā un mainīt Pasaules kausa formātu, kā arī lielāku fokusu pavērst Āzijas virzienā. Diemžēl prezidenta vēlēšanās latviešiem paslīdēja kāja un pašu virzītais kandidāts mūsu federācijas atbalstu neguva… Jau uz trešo termiņu ievēlēts ir Ivo Ferriani, un acīmredzot viņam latviešus izdevās pārliecināt, ka tas, kas viņam neizdevās pirmajos astoņos gados, noteikti izdosies nākamajos četros.
Siguldas trases kuluāros sanāca iepazīties ar sporta mārketinga kompānijas “Infront Sports & Media” pārstāvi no Vācijas. Viņš bija sajūsmā par Siguldas sacensību apmeklējumu, jo tik daudz cilvēku varot sastapt vēl tikai vācu trasēs Kēnigzē un Altenbergā, kā arī bobsleja Mekā Sanktmoricā. “Citur tie ir 200 – 300 skatītāju, maksimums!” Sezonas laikā apmeklējot visus Pasaules kausa posmus, viņa darbs ir gādāt, lai sponsoru reklāmas tiek pienācīgi izvietotas un ir labi redzamas televīzijā. “Ja divus braucienus pēc kārtas kāda reklāma nav pienācīgi redzama, uzreiz atskan telefona zvans.”
Par Latvijas labāko bobslejistu un skeletonistu popularitāti pašu mājās viņš bija patīkami pārsteigts: “Vācijā tikai retais zina, kas ir Frančesko Frīdrihs. Mums visi skatās futbolu, no ziemas sporta veidiem populāri ir biatlons un tramplīnlēkšana. Pat ja handbola izlase kļūs par pasaules čempioni, lielu rezonansi tas neraisīs.”