Kam ir jānotiek, lai decembrī, lietainā brīvdienu rītā, 2 grādu temperatūrā, vairāki tūkstoši cilvēku sapulcētos vienuviet? Latvijas gadījumā šādu personīgā komforta upurēšanu spēj izprovocēt sacensības Siguldas ledus trasē. Tur mītošās disciplīnas un viss ar tām saistītais ir paradoksu pilns. Margināli, bet prestiži. Dārgi, bet tomēr mums pa kabatai. Nepopulāri pasaulē, bet kulta statusā Latvijā. Un tad vēl zviedri mums pametuši olimpisko spēļu kaulu… Ledus rene latvieti pievelk kā magnēts, un nule kā notikusī Pasaules kausa izcīņa bobslejā un skeletonā lieku reizi apliecināja, ka latvieši pie tās nevis salst, bet silda rokas.
Rets darbs
Ir sestdiena, 1. decembris, 7:40 no rīta. Sigulda. Termometra stabiņš noslīdējis zem -10 grādu atzīmes. Lielākai daļai par to bēda maza, jo viņi sestdienas rītā vēl saldi dus, bet Siguldas trasē 12 vīru komanda sparīgi gatavojas savai darbadienai. Kāds izmisīgi meklē šķiltavas, citi ietur brokastis. Uzturā dominē banāni un biezpiena sieriņi. Ledus meistaru ierasto rīta rutīnu izjaukusi mana klātbūtne. Lai atrastu kaķus jeb naglu kurpes, kas derēs manai 47. izmēra pēdai, meklējumos iesaistās teju visi.
Šis rīts nav tas agrākais – ierasta esot darba sākšana 6:00. “Noklausāmies abas himnas un ejam strādāt,” ik rīta rituālu ieskicē ledus meistari. Līdzās Latvijas himnai viņi katru rītu svinīgi noklausās arī Māras Upmanes-Holšteinas un Latvijas Televīzijas darbinieku kopkora iedziedāto “Izgaismots”. “Klausāmies jau pēdējos divus gadus. Ir jau mazliet apnikusi, viņi varētu kaut ko citu iedziedāt,” vīri aicina.
Ledus dienesta vadītājs Jānis Skrastiņš uz tāfeles saraksta veicamos darbus, nodeleģē pienākumus, strādnieki izklīst pa trasi un darbs var sākties. “Ziemā mēs strādājam visas septiņas dienas nedēļā. Vasarā veicam visus saimnieciskos darbus – remontējam jumtus, bruģējam, bet galvenokārt pļaujam zāli. Lai arī darba ritms ir saspringts, visi tik un tā gaida ziemu,” stāsta Jānis Skrastiņš, pavadot mani lejup pa trasi. 12 cilvēku kolektīvā kadru mainība pēdējos gados esot reta. “Ir jūtams, ka cilvēki šo darbu uzlūko kā prestižu. Gribētāju strādāt netrūkst. Ja latviešu sportistiem nebūtu tādu panākumu, darbiniekus atrast būtu grūtāk. Cilvēki grib sevi asociēt ar Siguldas trasi, tās sporta veidiem un to panākumiem,” novērojis Skrastiņš.
Ledus meistara arods pasaulē ir unikāls. Trašu ir maz (nepilnas divdesmit), līdz ar to ledus meistaru komūna ir gaužām šaura. Tik šaura, ka, ņemot kredītu savas pirmās automašīnas iegādei, bankas darbinieki VID datu bāzē tādu profesiju kā ledus meistars nemaz nevarēja atrast. “Tagad tāda ir reģistrēta,” Skrastiņš lepni piebilst. Nevienā skolā aroda gudrības nemāca, tās tiek nodotas no vienas meistaru paaudzes nākamajai. Un ir, ko smelt. “Kad atnāk kāds jauns darbinieks, paiet vismaz mēnesis līdz viņš iemācās slaucīt. Mums ir viens jauns puisis, kurš pēc slaucīšanas ir pārsvīdis. Pieredzējušam meistaram trases slaucīšana ir atpūta, bet jāpaiet laikam, lai atkostu knifiņus,” aizkulises paver Skrastiņš. Viņš pa īstam pārliecināts par savām zināšanām un darbībām kļuvis tikai trešajā darba gadā. Bet tagad savā biogrāfijā var ierakstīt ledus gatavošanu Soču un Korejas olimpiskajās trasēs, tām uzsākot aktīvo darbību.
“Tik nopietni kā latvieši šiem sporta veidiem nepieiet neviena pasaules valsts,” secina Skrastiņš. Savulaik kādu laiciņu pastrādājis Norvēģijā, viņš bijis pārsteigts, ka norvēģi vaicā, ko nozīmē uz viņa jakas attēlotais vārds skeleton, un ka viņi nemaz nav lietas kursā par savu Lillehammeres trasi, kas 1994. gadā uzņēma olimpiskās spēles. Pasaules kausa sacensības Siguldā ledus meistariem ir svētki – priekšdarbi tiekot paveikti jau iepriekš, darba esot pat mazāk nekā ikdienā. Sanāk izbaudīt sacensības.
Labprāt redzētu startu
Nedēļu vēlāk, 8. decembrī, izbaudīt sacensības ir ieradies arī bijušais bobsleja stūmējs, 2003. gada Eiropas čempions Mārcis Rullis. Aizvedis mani stāvēt pie 15. virāžas, viņš noskatās uz bobsleja kamanām, kas paspurdz garām. “Sajūtas, kuras pārņem 15. virāžā, ir neaprakstāmas,” viņš nosaka, ar kāru aci noskatoties, kā garām pabrauc kārtējā ekipāža.
Rullis bija viens no tiem, kas kaldināja Latvijas bobsleja otro popularitātes rāvienu. 2003. gadā viņš kā stūmējs kopā ar diviem Jāņiem – Silarāju un Ozolu – līdz Eiropas čempiona titulam aizstūma Sandi Prūsi. Bobslejs vienmēr bijis populārs Latvijas sporta līdzjutēju vidū, bet Prūša uzvara Eiropas čempionātā, vācu trasē Vinterbergā izpogājot vāciešus, pasita vaļā eiforijas spundes un atsedza Latvijas bobsleju visā tā pieticībā. Uz sekojošo stūmēju atlasi Daugavas stadiona manēžā saradās tik daudz gribētāju (aptuveni 350), ka visiem gribētājiem nepietika reģistrācijas anketu. Paši sportisti ar izcīnīto trofeju fotogrāfiem pozēja garāžas priekšā, bet valsts sasniegumu novērtēja ar 1700 latu prēmiju.
Tieši todien Latvijas bobslejs atrada tādas ilggadējas pirmās ekipāžas pamatvērtības kā Daumantu Dreiškenu un Intaru Dambi un sāka ceļu uz nākamajiem popularitātes apvāršņiem. Ja Prūša startiem Latvijas sporta līdzjutēji līdzi sekoja ar satelīta palīdzību un LTV demonstrēja vien pasaules čempionātus un reizēm vēl kādas sacensības, tad pēdējos desmit gadus cilvēki jau ir pieraduši pašmāju kanālos vērot visas sacensības. Tas ievērojami ir veicinājis arī popularitāti, un, medijiem meklējot jaunas tēmas un varoņus, pelnīti slavas saulītē izcelti arī labākie stūmēji. “Mūsu paaudze stūma fiziski švakus pilotus. Sandis jaunībā bija ļoti spēcīgs, bet manā laikā – jau veterāns. Pateicoties spēcīgiem pilotiem, tika laboti daudzi starta rekordi, līdz ar to arī ap stūmējiem tika sacelta ažiotāža,” vērtē Rullis. Sižeti televīzijā, intervijas un portreti gan drukātajā presē, gan internetā. Korejā Daumants Dreiškens pat izpelnījās olimpiskās delegācijas karognesēja godu. Mārcim Rullim, kurš astoņas sezonas bija Latvijas izlases vadošais stūmējs, šis popularitātes uzrāviens gāja secen. Viņš karjeru noslēdza 2006. gadā, 26 gadu vecumā. “Biju savā formas pīķī, rezultāti tikai gāja uz augšu, bet – nebija motivācijas turpināt,” Mārcis skaidro.
Ja tagad labākie Latvijas bobslejisti mēnesī nopelna virs 2000 eiro, tad Rullis visu karjeru nostartēja par dažiem simtiem latu. “Kamēr esi viens, to var paciest, bet, kad plānā jau bija ģimene, tad draudzene teica, ka jāsāk darīt kas cits.” Vienu no izlases pamatvērtībām pierunāt palikt neviens necentās. “Es biju smagais gadījums – lecos, runāju pretī, mēģināju izkarot labākus apstākļus sev un citiem stūmējiem,” Mārcis neslēpj. “Gadiem ritot, esmu to visu pārdomājis un sācis labāk saprast, kāpēc treneri un federācija toreiz rīkojās tā, kā viņi rīkojās,” viņš aizvainojumu netur. “Latvijas bobslejam nekad nav bijis raksturīgi izteikt uzslavas, paust emocijas. Mēs visi esam tādi rupjāk tēsti, līdz ar to teju nevienam karjeras beigās nav pienācīgi pateikts paldies. Bet vispār to vajadzētu.”
Pēc karjeras beigām Rullis sāka strādāt būvkompānijā STATS, organizēja visu objektu apsardzi. Krīze viņa rūpalam pielika punktu un, pastrādājis vēl dažos darbos, viņš pārcēlās uz Angliju, kur nodzīvoja 4 gadus. Kopš 2014. gada viņš ir atpakaļ un tagad strādā Rīgas Brīvostā.
Bijušajiem Latvijas izlases bobslejistiem šādas sacensības ir labs iegansts vēlreiz satikties. Uz brīdi mūsu sarunai pievienojas citi bijušie stūmēji – Reinis Rozītis un Inesis Zaparožecs – un pagaužas, ka nav tikuši pie uzaicinājumiem uz VIP zonu. Kafija un pīrādziņi viņus maz interesē, bet tikt starta mājā (tur vienkāršo tautu nelaida), lai paskatītos kā stumj šodienas varenie, – to gan gribētos.
Mārcim Rullim par savu laiku bobslejā, kas bija ievērojami sūrāks nekā tagadējai paaudzei, mieles nav palikušas. “Man neskauž. Es nekad neesmu tiecies pēc slavas vai atzinības. Es zinu, kas es biju un ko es paveicu,” viņš strikti nosaka. “Tas, ka tagadējie nopelna vairāk nekā es: viņi tik un tā saņem neadekvāti maz, ja vērtējam ieguldīto darbu. Bet bobslejs pasaulē nekad nav bijis populārs un nebūs, tāpēc arī lielo naudu šeit nekad neviens nepelnīs.”