Nezinu, vai tas ir kā saistīts ar latviešu tautas mazajiem apmēriem, taču lielai daļai mūsu sabiedrības ir acīmredzama nosliece uz personības kultu. Raugi, atliek atrast to vienu – īsto, balto, pūkaino – un visas gadiem sasāpējušās problēmas atrisināsies pašas no sevis.
Latvijas sporta vide nav izņēmums. Laimes lāča meklējumi sportā ir tikpat cikliski kā citi stihiski procesi Latvijā – vēlēšanas, Prāta Vētras brīvdabas koncerti, skolotāju piketi. Procesus pavadošā retorika no reizes uz reizi būtiski neatšķiras, mainās tikai dekorācijas un reizēm – bet ne vienmēr – personāži.
Basketbols savu laimes lāci pašlaik sparīgi meklē un no migas izvilinājis jau pirmo lāceni – Aneti Jēkabsoni-Žogotu. Futbols pašlaik tik sparīgi diskutē, vai Kaspara Gorkša pusotru gadu brūvētā ievarījuma burciņa ir piedirsta vai tomēr sacukurojusies, ka Latvijas futbola troņu spēles piesaista arvien vairāk pasīvo vērotāju.
Hokejā šajās dienās aprit trīs gadi, kopš Kirovs Lipmans tika uzdzīts kokā un varu pārņēma jauno laiku nesēji. Pasaulē par sporta karalieni tiek uzskatīta vieglatlētika, bet Latvija tikko notikušo galma balli (pasaules čempionātu) noraudzījās pa logu, ārpusē korķējot krūmos. Tikmēr valsts kaļ plānus, kā no nesenās vieglatlētikas dzīves vadītājas Inetas Radevičas piedzīt prēmiju, kuru aptraipījis dopinga skandāls. Var būt arī trakāk – biatlona savulaik ilgi gaidītā laimes lācene Baiba Broka federāciju vadījusi tik sparīgi, ka jau paguvusi nonākt čokā jeb Septītajās debesīs, kā mīļvārdiņā dēvē īslaicīgās aizturēšanas izolatoru Čiekurkalnā. Par darbībām, kas fiksētas Biatlona federācijas kontā.
Uzskaitījumu varētu turpināt, bet vienošais elements visiem šiem procesiem ir dalījums etapos. Pirmais etaps – sapnis. Sapnis par skaistāku dzīvi; sapnis par to vienu supercilvēku, kurš spējīgs staigāt pa ūdens virsmu un ar zižļa vēzienu gadiem ilgi krātu komposta kaudzi pārvērst ziedošā rožu dārzā. Otrais etaps – medus mēnesis. Jauno līderi tajā pavada ar ziediem un orķestri. Un kā nu ne, jo tūlīt, tūlīt taču viss būs! Trešais etaps – rozā briļļu nokrišana. Izrādās, ka arī prinči un princeses pēc tādiem izskatās, tikai mājot no balkona, un grīdas līmenī ir tādi paši cilvēki kā visi pārējie. Ar cilvēciskiem trūkumiem un vājībām. Ceturtais etaps – virtuves strīdi, kuriem ogles pieber viss pagalms. Pēc kuriem neizbēgami sākas jaunais cikls, ar pirmo etapu – sapni.
Lielākā problēma jau nav cilvēki, kas satvēruši stūres sviras. Lai pie tām tiktu, attiecīgo sporta veidu saime – vairākums federācijas biedru – ir devusi savu svētību. Tātad izraudzījušies vienu no savas vides, no pašu sabiedrības.
Kādas pārmaiņas var nest viens – pat visgaišākais! – līderis, ja pati sabiedrība, kas to izraudzīja un kurā tas izauga, nevēlas mainīties? Ko var prasīt no Kaspara Gorkša, ja pati futbola vide paliek uzticīga saviem (ne)tikumiem? Pārmest Gorkšam neprasmīgu saimniecības vadīšanu? Viņš taču ir šīs saimniecības produkts caur un cauri! Padomājiet jau pašā saknē – kas gan tur varēja sanākt?! Tas ir kā pārmest alkoholiķu ģimenē augušam bērnam, ka viņš sāk dzert. Un ko vispār Latvijas futbolā var pārmest vienam cilvēkam, ja visas saimniecības spogulis, Latvijas izlase, spēlē tā, ka lielāku apdraudējumu pretinieku vārtsargi izjūt no zālienu apdzīvojošās floras un faunas nekā mūsu uzbrucējiem?
Vai ir pamats cerēt, ka Anete Jēkabsone-Žogota atnesīs revolūciju Latvijas basketbolā? Kāpēc kādam vispār ienāca prātā par jauno karognesēju virzīt bijušo spēlētāju, kura 26 gadu vecumā pamāja ardievas nacionālajai izlasei un būtībā pārvilka svītru vienas spožas spēlētāju paaudzes sapņiem? Vai tad viņa tagad būs tā, kura ar savu piemēru un autoritāti nosvērs par labu spēlēšanai neizlēmīgos un neiedvesmotos? Taču jau atkal jāsaka – viņai neko nevar pārmest, jo viņa ir Latvijas basketbola sabiedrības produkts caur un cauri. Viņa tajā vidē auga, rūdījās, veidoja savu izpratni un pasaules redzējumu. Ko tagad ir gatava likt lietā jaunā ampluā.
Konkrētu sporta veidu panākumi vai neveiksmes nesākas federāciju kongresos. Sporta veida liktenis izšķiras brīdī, kad tiek izdarītas izvēles – noslaukt vai nenoslaukt jaunā censoņa vecākus, prasot pārspīlētu naudu par nometnēm un sacensībām? Muhļīties ar reglamentu un licencēm vai tomēr ne? Lamāt tiesnešus un trenerus vai tomēr iekost mēlē? Tā varētu turpināt ilgi.
Līderi ir sabiedrības spogulis. Ne tikai sportā. Var jau, protams, saķert galvu par to, kā Saeimas deputāte Linda Ozola Turcijas parlamentā tur īkšķus, lai iebrukumā Sīrijā nebūtu asins izliešanas, bet – viņa jau neradās tukšā vietā. Kāds taču viņu audzināja, kāds skoloja, vēl kāds draudzējās un pašās beigās – vesels bars par viņu nobalsoja. Deleģēja kā priekšstāvi.
Laimes lāči dabā nepastāv. Reālajā dzīvē rezultātu veido visu iesaistīto kopdarbs. Tiem, kuri tik tiešām vēlas, lai viņu iemīļotais sporta veids sasniedz jaunus augstumus, jāsāk ar revolūciju savā prātā. Tad ar laiku arī iemīļotais sporta veids piedzīvos… ja ne revolūciju, tad vismaz evolūciju.