Ģērbtuve

Tas bija Latvijas hokeja eiforijas augstākais punkts. Vēl nebija sākuši sēsties putekļi uz 2000. gada pasaules čempionāta varoņdarbiem, kad 2001. gada janvārī Nacionālās Hokeja līgas (NHL) ledu graizīja uzreiz septiņi Latvijas hokejisti. Pieci no viņiem tā gada pavasarī Latvijas izlases sastāvā spēlēja pasaules čempionātā. Žurnālisti tā gada izlasi nodēvēja par Sapņu komandu.

7 rūķīši no Latvijas

2001. gada 1. janvāris. Nešvilas “Predators” ar 2:5 piekāpjas Vankūveras “Canucks”, taču Latvijas līdzjutējiem, kas par rezultātu uzzina sporta ziņās, gandarījumu raisa Kārļa Skrastiņa 17 laukumā pavadītās minūtes. Formāli tā ir Skrastiņa trešā sezona NHL, bet faktiski – pirmā, kad vairs nesūta lejā uz fārmklubu. Strādīgais puisis no daudzbērnu ģimenes beidzot ir nostiprinājis savas pozīcijas NHL, cementējot aizsardzību Nešvilā.

Jaunā gada pirmajā dienā jāstrādā ir arī Sergejam Žoltokam. Viņa Edmontonas “Oilers” ar 2:5 piekāpjas Sentluisas “Blues”. Punktus Sergejs negūst – iespējams, pie vainas tas, ka nav vēl paguvis saspēlēties ar saviem jaunajiem partneriem. Edmontonā viņš atrodas tikai divas nedēļas, nonācis tur maiņas darījumā ar Monreālas “Canadiens”, kas savam iepriekšējās sezonas vienam no līderiem jaunajā modelī vietu vairs neredzēja.

Karolīnas “Hurricanes” pamatvārtsargs Artūrs Irbe savu 2001. gada darba cēlienu sāk 3. janvārī. 36 atvairīti metieni un uzvara pār Tampabejas “Lightning” ir optimismu raisošs gada sākums. NHL biznesa līkloči viņu atkal saveduši kopā ar Sandi Ozoliņu, kurš gan tobrīd dziedē savainojumu un spēli vēro no malas. Uz latviešu tandēmu Karolīnā liek lielas cerības. Tik lielas, ka Irbem televīzijas reklāmā lūdz izpausties latviski.

7. janvārī 11 minūtes un divas sekundes uz ledus pavada Tampabejas “Lightning” aizsargs Kaspars Astašenko. Tas ir viņa otrais lielākais spēles laiks tosezon, taču gaidītās dividendes neatnes. Viņa komanda ar 4:7 atzīst Čikāgas “Blackhawks” pārākumu, bet pašam Kasparam ļoti bēdīgs lietderības koeficients (-3). Savā otrajā sezonā NHL, vēl joprojām cīnoties par pastāvīgu vietu zem saules, katra veiksme un neveiksme ir ar dubultu svaru.

13. janvāris kļūst par lielo cerību datumu Herbertam Vasiļjevam. Sezonas pirmo daļu likuši sevi pierādīt fārmklubā, beidzot Atlantas “Trashers” ir gatavi dot latvietim iespēju, un viņš trešo sezonu pēc kārtas atzīmējas NHL. Turklāt ar ļoti solīdu spēles laiku – vairāk nekā 17 minūtēm. Komanda gan ar 1:4 piekāpjas Vašingtonas “Capitals”, Herbertam negatīvs lietderības koeficients (-1).

16. janvāris. Bostonas “Bruins” rezerves vārtsargs Pēteris Skudra uzvarā pār Stenlija kausa turētājiem Ņūdžersijas “Devils” (5:4) aizvada tikai nepilnas 4 minūtes, taču vienīgo reizi, kad komanda jāglābj, ir savā vietā. Pamatvārtsarga Defo savainojums Skudram dod iespēju jau divas dienas vēlāk stāties pretī savam principiālākajam sāncensim – Artūram Irbem. Lai arī “Bruins” ir nospiedošs pārsvars, savu fronti labāk nosargā Irbe, kaldinot uzvaru ar 4:2. Irbe atvaira 28 metienus, Skudra – 14.

20. janvāris. Karolīnas “Hurricanes” pēc trīs nedēļu dīkstāves ir sagaidījuši komandas dārgākā spēlētāja Sanda Ozoliņa atgriešanos laukumā. Atkalredzēšanās neizdodas – komanda ar 3:6 piekāpjas Losandželosas “Kings”. Irbes vārtos saber sešas ripas, Ozoliņš spēlē mazāk nekā ierasts (20 minūtes tosezon viņam nav nekāds spēles laiks) un ledu pamet ar vāju lietderības koeficientu (-3). Viņa mēnesis būs februāris, kad viņš kļūs par pirmo spēlētāju Karolīnas “Hurricanes” vēsturē, kas dosies laukumā Visu zvaigžņu spēles sākumsastāvā.

Meka

90. gadu sākumā, Latvijai atgūstot neatkarību, tika norauts dzelzs priekškars un padomju laika viltus profesionāļi nu varēja iziet brīvajā tirgū. Varēja rādīt, ko māk, un pelnīt – cik kāds gatavs maksāt. Par sava veida Meku latviešiem kļuva NHL – tur spēlējošie kļuva par pirmajiem Latvijas sporta miljonāriem un zvaigznēm sporta līdzjutēju acīs. Netraucēja pat tas, ka mūsējos uz NHL ledus tolaik redzējis bija vien retais. Lielākajai daļai priekšstatu veidoja tikai īsie fragmenti sporta ziņās. Trīs burtu kombinācija NHL latviešu sporta līdzjutējam kļuva par kaut ko tik mītisku un varenu, ka katra NHL apzīmogota spēlētāja ierašanās talkā Latvijas izlasei tika pavadīta ar ļoti pārspīlētām gaidām. “Kāpēc Ozoliņš visus nevar apspēlēt uz vienas slidas un Irbe katrā spēlē nostāvēt uz nulles?”

NHL loma Latvijas popkultūrā 90. gadu beigās – 2000. gadu sākumā bija nesalīdzināmi lielāka nekā tagad. NHL Visu zvaigžņu spēles tika translētas tiešraidēs. Tāpat kā Artūra Irbes dalība 2002. gada NHL finālsērijā. Ierakstā pašmāju televīzijas piedāvāja gan NHL spēles, gan NHL apskatus. Populāra bija dažādas NHL simbolikas kolekcionēšana.  

Par pirmo latvieti, kas debitēja lielajā līgā, simboliski kļuva visu laiku labākais latviešu hokejists Helmuts Balderis. Uz  NHL Balderis devās 1989. gadā, 37 gadu vecumā, un kļuva par visu laiku vecāko NHL draftēto spēlētāju. Tāds ieraksts viņa CV rotā joprojām. Baldera labākie gadi sen jau bija aiz muguras – uz NHL viņš devās pēc tam, kad četras sezonas bija strādājis par treneri Japānā. 9 (3+6) punkti 26 spēlēs Minesotas “North Stars” (tagad Dalasas “Stars”) rindās ir ļoti cienījams rādītājs, ņemot vērā priekšvēsturi, un varam tikai zīlēt, kāda būtu izvērtusies Baldera karjera, ja 80. gadu sākumā, savos ziedu laikos, viņš būtu pieņēmis NHL komandu piedāvājumus izbēgt no PSRS.

Jau brīvās Latvijas spēlētāju vilnis NHL iecirta dziļākas saknes. 1991. gadā Artūrs Irbe kļuva par celmlauzi, ar laiku kļūstot par Sanhosē “Sharks” fanu mīluli. Līdzās viņam par NHL zvaigzni nobrieda Sandis Ozoliņš. Labākie draugi Sergejs Žoltoks un Grigorijs Panteļejevs 1992. gadā nonāca Bostonas “Bruins” rindās. NHL karjeras sākums cerīgāks padevās Panteļejevam, kuram 14 (8+6) punkti 38 spēlēs (Žoltokam tosezon tikai viena spēle), taču nostiprināties līgā neizdevās.

Līdzīgs liktenis kā Panteļejevu 90. gados piemeklēja arī tādus sevi jau pierādījušus Latvijas hokejistus kā Harijs Vītoliņš (8 spēles Vinipegas “Jets”), Aleksandrs Kerčs (5 spēles Edmontonas “Oilers”) un Viktors Ignatjevs (11 spēles, 1 (0+1) rezultativitātes punkts Pitsburgas “Penguins”).

90. gadi Latvijas sportā pagāja Irbes/Ozoliņa un Latvijas hokeja izlases zīmē. 1994. gadā abas haizivis piedalījās NHL Visu zvaigžņu spēlē, “Sharks” spēļu rezultātus naski prognozēt metās Rīgas zīlnieki, bet Jura Podnieka studija par abiem Latvijas un Sanhosē kopīgajiem mīluļiem pat uzņēma dokumentālo filmu. Laikā, kad neatkarīgā Latvija vēl tikai mēģināja nostāties uz kājām, bija rekordaugsts noziedzības līmenis un parādījās pirmie banku krīzes iedīgļi, Irbe un Ozoliņš saulainajā Sanhosē bija īstens latviešu veiksmes stāsts, un pie tā rokas pasildīt gribēja daudzi.  

90. gadu beigās par stabilām NHL pamatvērtībām kļuva arī Sergejs Žoltoks un Kārlis Skrastiņš, pamazām iekarojot arvien lielākas Latvijas hokeja līdzjutēju simpātijas. Tās viņi cementēja ar sniegumu Latvijas izlasē, kas ar viņiem un bez viņiem bija divas dažādas komandas.

2000. gada maijā gūtā Latvijas hokeja izlases megauzvara pār Krieviju ap hokejistiem un hokeju kā tādu sacēla eiforiju, kāda nebija pieredzēta iepriekš un nav pieredzēta arī pēc tam. Hokejistus sagaidīja līdzjutēju tūkstoši, smagā auto kravas kastē viņi tika vesti parādē pa Rīgas ielām, neizpalika arī pieņemšana pie prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas un neskaitāmas intervijas. Ar lielām cerībām tika gaidīts nākamais pasaules čempionāts Ķelnē, un Latvijas hokejistu sasparošanās NHL laukumos ažiotāžu ap hokeju Latvijā uzkarsēja nebijušos augstumos.

Kas notika pēc tam?

Pieci no septiņiem tosezon NHL spēlējušajiem latviešiem pavasarī pārstāvēja Latviju pasaules čempionātā. Pilnam komplektam trūka tikai Herberta Vasiļjeva, kurš bija nodarbināts IHL izslēgšanas spēlēs, un Pētera Skudras. Pēc konflikta 1997. gada pasaules čempionātā Skudras kurvītis izlasei jau bija kļuvis par Latvijas hokeja hrestomātiju, savukārt Kirova Lipmana ikgadējie centieni Pēteri pierunāt – par amizantu realitātes šovu.  

Skatīt vaigā par Sapņu komandu dēvēto Latvijas izlasi uz pasaules čempionātu devās nepieredzēti liels fanu desants – aptuveni 8000 līdzjutēju. Čempionāta otrajā spēlē Latvija ar 2:0 uzveica ASV. Fanu eiforijai nebija robežu – lielajā līksmībā Ķelnē pie rātsnama Vācijas karogs tika nomainīts pret Latvijas. Runas par to, kā mājās beidzot tiks pārvestas medaļas, bija jau sākušās, taču “piemirsts” bija tāds sīkums kā pārkāpšana pāri Ukrainas astei. Bezzobains zaudējums ar 2:4 aizsūtīja Sapņu komandu uz pārspēlēm par palikšanu augstākajā divīzijā.

Mikroklimats komandā bija toksisks jau krietni pirms čempionāta. Spēlētāji bija sadalījušies divos grupējumos – latviešos un krievos -, un otrie nebija mierā ar izlases galvenā trenera Haralda Vasiļjeva darba metodēm, tai skaitā latviešu valodas kā darba valodas ieviešanu, kā arī izlases kapteiņa Oļega Znaroka gļēvo padzīšanu, darbu ar Latvijas izlasi uzsākot. Milzīgu sašutumu gadu iepriekš bija izraisījusi arī Aleksandra Beļavska nenosaukšana par komandas labāko uzbrucēju Sanktpēterburgā, šos laurus atvēlot Harijam Vītoliņam.

Atsevišķi spēlētāji nav slēpuši aizdomas, ka spēle pret Ukrainu Ķelnē tikusi apzināti atdota, jo izlasē bijis spēlētāju loks, kas par katru cenu vēlējušies tikt no Vasiļjeva vaļā. Sapņu komandas potenciāla realizēšanai nelīdzēja arī pārlieku uzbāzīgā alkohola klātbūtne komandas sadzīvē…

Mūsu septiņiem NHL rūķīšiem turpmākās karjeras aizgāja pa dažādām sliedēm. Kaspars Astašenko pēc 2001. gada janvāra NHL tā arī vairs neuzspēlēja. Līguma pagarināšanu ar Tampabeju, pēc Astašenko vārdiem, esot noracis alkatīgais aģents. Nākamajā sezonā latvietim iespēju deva Karolīnas “Hurricanes”, taču tai, tāpat kā pēc tam dzīvei, svītru pārvilka narkotikas…

Īsa bija arī Herberta Vasiļjeva NHL karjera. 2000./2001. gada sezonā Atlantā viņš aizvadīja 21 spēli, un ar labu spēles laiku sakrāja 9 (4+5) punktus. Nākamajā sezonā iespēju latvietim deva Vankūveras “Canucks”, taču ar 18 spēlēs gūtajiem 5 (3+2) punktiem nebija pietiekami, lai nostiprinātos NHL.

Pēteris Skudra NHL mēģināja nostiprināties vēl divas nākamās sezonas, kad aizvadīja pa 23 spēlēm Vankūveras “Canucks” sastāvā. Kopumā Skudra NHL pavadīja sešas sezonas, aizvadot 146 spēles, taču pamatvārtsarga vietu  nespēja izkarot nedz Pitsburgā, nedz Bostonā, nedz Bufalo, nedz arī Vankūverā. Spēlēm bagātākā izrādījās 1998./1999. gada sezona Pitsburgas “Penguins” sastāvā, kad Skudra vārtus sargāja 37 spēlēs.

Pārējiem četriem turpinājums bija daudz produktīvāks. Artūrs Irbe 2002. gadā ar Karolīnas “Hurricanes” sasniedza Stenlija kausa finālu, gadu vēlāk analogs panākums padevās Sandim Ozoliņam un Anaheimas “Mighty Ducks”. Konferences finālā sīkstu pretestību Ozoliņam izrādīja Sergejs Žoltoks un Minesotas “Wild”, Žoltokam aizvadot mūža izslēgšanas spēles – 13 (2+11) punkti 18 spēlēs.

Uz Stenlija kausu zvaigžņotajā (Džo Sakiks, Peters Forsbergs, Milans Heiduks, Ādams Fūts, Robs Bleiks, Pols Karija, Tēmu Selane u.c.) Kolorādo “Avalanche” pretendēja arī Kārlis Skrastiņš, taču sapni piepildīt neizdevās. Toties izdevās uzstādīt NHL rekordu – visvairāk pēc kārtas aizvadīto spēļu aizsargam (495).

Dažu sezonu laikā latviešu diaspora NHL strauji apsīka. Vecā gvarde dažādos veidos nogāja no skatuves, pienācīgi aizvietotāji tā arī neuzradās. Kāpēc tā? 90. gadu sākumā mainoties politiskajai iekārtai, mainījās arī hokeja statuss Latvijā. Hokejs kļuva par labi situētu cilvēku sportu, kā rezultātā daudzi potenciālie NHL spēlētāji uz slidām tā arī ne reizi dzīvē nav uzkāpuši. Paaudze, kas NHL iekaroja 90. gados, bija Latvijas PSR hokeja sistēmas, iespēju un konkurences produkti.  

Nākamo paaudžu spožākie spēlētāji Sprukts, Karsums, Daugaviņš, Kulda, Bārtulis un Ķēniņš tika pie iespējām (Daugaviņš un Bārtulis pat uzspēlēja Stenlija kausa finālā), taču nespēja līgā aizķerties uz palikšanu. Raitis Ivanāns paliks vēsturē kā pirmais latviešu policists NHL.

Pašlaik varam lepoties ar vienu stabilu NHL spēlētāju (Girgensonu) un ceram uz vēl kādu (Balceru, Bļugeru). Tomēr nākamo NHL zvaigznes kalibra talantu Latvijas hokeja apcirkņos pagaidām nemana. Taču Latvijas hokejam tāds būtu vitāli nepieciešams, un ir jūtams, ka līdzjutēji pēc tāda ilgojas. Kā lai citādi izskaidro bēdīgi slaveno Girgensona iebalsošanu 2015. gada NHL Visu zvaigžņu spēles sākumsastāvā? Šodien daudz lielāku lomu Latvijas popkultūrā ieņem cita trīs burtu kombinācija – NBA. Un par ažiotāžu ap NHL jau nedaudz piemirsts.

Latvijas hokejisti 2000./2001. gada NHL regulārajā sezonā