Aigars Vītols ir viens no labākajiem un titulētākajiem Latvijas jaunlaiku basketbolistiem. Seškārtējs LBL čempions, bijis Latvijas izlases kapteinis, piedalījies piecos Eiropas čempionātos un savulaik pat pamanījies kļūt par pasaules čempionu strītbolā. Spēlējis līdzās vairākām Latvijas basketbolistu paaudzēm, taču allaž pamanījies pozicionēt sevi tā, ka starmešu gaismas ķēra citus. Arī pēc karjeras beigām viņš ir iestaigājis savu taciņu – kamēr bijušie komandas biedri ar joni un panākumiem metušies trenera darbā, Vītols pievērsies politikai. Ko šodien dara pati klusākā un neuzkrītošākā Latvijas basketbola zvaigzne?
Ar Aigaru Vītolu tiekamies Ķekavas sporta centrā, kur kopā vērojam viņa lolojuma basketbola kluba “Ķekava” spēli pret RTU studentiem Latvijas Basketbola līgas 2. divīzijas čempionātā. “Man vairs nekas nevienam nav jāpierāda,” attrauc Vītols, kad vaicāju, kāpēc viņš nedodas savam klubam palīgā. Ar basketbola spēlēšanu viņam tagad ir ļoti atturīgas attiecības – labāk priekšroku dod volejbolam un svaru zālei. Basketbola spēlēšana amatieru līmenī lielu prieku neraisa – cilvēkam, kura klienti aizsardzībā bija Eiropas spilgtākie individuālie talanti, basketbola entuziastu kustības ir pārāk grūti atšifrējamas un bieži vien nesakrīt ar viņam saprotamo basketbola loģiku. “Jūtams, ka manā klātbūtnē daži grib kaut ko pierādīt. Man tas nav vajadzīgs,” bijušais Latvijas izlases kapteinis atmet ar roku.
Aigars ir BK “Ķekava” dibinātājs un valdes priekšsēdētājs. “Kā basketbolists es nevarēju palikt malā,” motivāciju dibināt klubu skaidro Vītols. Tagad viņa saimniecība ietver ap 150 spēlētāju – sākot ar veterāniem un beidzot ar jauniešiem. Jau otrajā sezonā ķekavnieki triumfēja LBL2, taču nākamais solis – starts Latvijas basketbola elitē – nesekoja. “Nākotnē tādu iespēju neizslēdzu, bet pagaidām tas nav vajadzīgs. Savu funkciju komanda ļoti labi izpilda LBL2 turnīrā. Nevajag pārsteidzīgi lēkt augstāk par vienu vietu. Ja arī kādreiz spēlēsim LBL, gribēšu, lai lielu daļu sastāva veido vietējie ķekavnieki. Pagaidām vietējie veido apmēram pusi mūsu LBL2 komandas,” norāda Vītols, liekot saprast, ka vietējai basketbola skolai vispirms ir jāizdara savs mājasdarbs. “Lai spēlētu LBL, komandai jābūt profesionālai – spēlētājiem jāsaņem algas un jātrenējas divreiz dienā. Tāpat vien piedalīties es neredzu jēgu.”
Spēle pret RTU studentiem nav plaši apmeklēta. Pat mazietilpīgā zāle ir vārgi piepildīta, taču par atmosfēru vismaz gādā daži vīri ar bungām. “Šodien pašķidri, bet uz izslēgšanas spēlēm vai svarīgām regulārās sezonas spēlēm ir pilns,” kluba galva steidz kliedēt skepsi. Nav jau tā, ka Ķekavā nebūtu ko redzēt – komandā ir pulcēts Latvijas ielu basketbola krējums ar Nauri Miezi priekšgalā, LBL2 līmenī dominējošs ir Artūra Strēlnieka stāvs. LBL2 veidojas par arvien simpātiskāku novadu derbiju turnīru, to akcentē arī Vītols.
Neuzkrītošais darba rūķis
Aigara Vītola profesionālā karjera ietvēra trīs desmitgades. LBL karjeru sācis 17 gadu vecumā “VEF/Ādaži” rindās, par novērtētu un pamanītu spēlētāju Vītols kļuva Talsu “Metropoles” rindās. 1998. gadā, kad Latvijas basketbola klasiķis Armands Krauliņš tikko bija sācis īstenot BK “Ventspils” superkluba ambīcijas, uzaicinājumu pievienoties saņēma arī tobrīd 22 gadus vecais Aigars Vītols. Tieši ar Vītolu kā kapteini, 2000. gadā ventiņi pirmo reizi pārkāpa Valda Valtera diriģēto broču astei. “Pirmais čempiontituls bija īpašs. Manā debijas sezonā kā kapteinim,” ar smaidu atceras Vītols. Ventspilnieku hegemonijai uzņemot apgriezienus, katrs nākamais tituls jau raisījis piezemētākas emocijas.
Tieši Ventspilī Vītols noslīpēja savu basketbolista rokrakstu un reputāciju. Izcils aizsardzības speciālists, kurš bija arī ļoti labs ierocis uzbrukumā, taču iniciatīvu pārsvarā ļāva uzņemties citiem. “Laba spēle aizsardzībā man bieži deva lielāku gandarījumu nekā gūtie punkti. Ar laiku tā kļuva par sevis pierādīšanu. Uzskatīju, ka svarīgāk ir labi nosegt kādu līderi nekā pašam samest daudz punktu.” Teicamās snaipera īpašības un spēles izpratne ļāva ambīciju latiņu stādīt daudz augstāk, taču augstākam lidojumam ārpus Latvijas robežām acīmredzot mazliet pietrūka nekaunības. Un labvēlīgāku apstākļu. “Bija citi laiki un citas iespējas. Pirmā leģionāra pieredze man bija 2002. gadā, kad devos uz Slovēniju. Man jau bija 26 gadi, tolaik augstā līmenī Eiropā no latviešiem spēlēja vien retais. Tagad jaunieši jau 17-18 gados dodas spēlēt uz ārzemēm, iespējas ir daudz plašākas. Latviešu spēlētāji Eiropā tagad tiek uzskatīti par kvalitātes zīmi, bet bija jāpaiet laikam, lai mūsējiem tā uzticētos.”
Slovēnijā Vītols sabija vien dažus mēnešus – par darbu tomēr gribas saņemt arī algu. Izmetis līkumu caur tā laika Rīgas klubiem “Baronu” un “Skonto”, Vītols atgriezās Ventspilī un aizvadīja vēl pāris labas sezonas. Vītola kā kapteiņa virsvadībā, ventiņi ar ļoti labiem panākumiem cīnījās Eiropas otrajā spēcīgākajā klubu čempionātā ULEB kausā. Vītola spēle iekrita acīs spāņu “Fuenlabrada”, un 2005./2006. gada sezonu viņš pavadīja Eiropas spēcīgākajā nacionālajā čempionātā – Spānijas ACB līgā. Ja šodien tas nešķiet nekas sevišķs, jo tur spēlējis teju viss Latvijas basketbola krējums ar Porziņģi, Bertāniem, Timmu un Blūmu priekšgalā, tad 2005. gadā Vītols ACB līgā bija mūsu vienīgais pārstāvis. Un ar sev raksturīgo neuzkrītošo, taču atbildīgo spēles manieri iedeva labu ceļamaizi sekotājiem. “Fuenlabrada” rindās vien pēc viņa ir spēlējuši Kristaps Valters, Kaspars Bērziņš, Rolands Šmits, tagad “Fuenlabrada” sistēmā apmetušies arī Viktors Iļjins, Rodijs Mačoha, Toms Skuja. Savu vienīgo sezonu Spānijā Vītols pabeidza kā līgas labākais tālmetienu izpildītājs. Saņēmis piedāvājumu palikt, viņš tomēr deva priekšroku par labu vēl vienam valsim Ventspilī. “Neko nenožēloju, jo šādu izvēli tobrīd diktēja ģimenes apsvērumi,” par īsajām leģionāra gaitām Aigars negaužas. Turklāt Latvijas basketbolā tobrīd pilnā skaļumā spēlēja dzīru orķestris, un Vītola līgums Ventspilī (lai arī pats saka, ka medijos izskanējušās summas bija pārspīlētas) nodrošināja viņam vietu Latvijas pelnošāko basketbolistu topa augšējās ailēs.
Latvijas izlasē Aigars Vītols paguva izspēlēties gan ar zudušo, gan tusētāju (abos gadījumos lietota Valda Valtera terminoloģija) paaudzēm, pašam pamanoties palikt nepiekaltam nevienai no abām. 2001. gadā Vītols bija viens no tiem, kurš kaldināja leģendāro uzvaru pār Lietuvu un vēsturisko ceturtdaļfināla sasniegšanu Eiropas čempionātā. Tajā izlases modelī viņš bija pa vidu starp 90. gados iespēlēto izlases kodolu un Valda Valtera apčubināto jauno vilni.
Starmeši tika citiem
Pēc paaudžu un treneru maiņas, Vītols kļuva par vienu no rūdītākajiem spēlētājiem izlases jaunajā modelī. 2006. gadā Vītols pārņēma izlases kapteiņa funkcijas no izlasē karjeru beigušā Roberta Štelmahera, 2007. gadā viņš kā kapteinis veda komandu laukumā Eiropas čempionātā. Taču arī tajā izlases modelī spožāki bija citi – vispirms jau Andra Biedriņa tobrīd tikko kā uzlēkusī kulta zvaigzne. Savu pēdējo turnīru Latvijas izlasē Vītols aizvadīja 2009. gadā, kad bija bēdīgi slavenās “Tagad vai nekad” komandas sastāvā – jau vairs ne kā kapteinis.
Pirmskrīzes laika dzīrošana slūžas pašāva vaļā visiem. Dēļu padevēji celtniecībā sevi sāka pieskaitīt turīgajam vidusslānim un objektos ieripoja glaunos spēkratos. Nekustamo īpašumu mākleri rotāja dzeltenās preses izdevumu dzīvesstila lapas, sacenšoties bezgaumībā un lielummānijā. Malā nestāvēja arī Latvijas basketbols. Ventspils ieilgušajai hegemonijai (LBL čempioni 2000 – 2006) izaicinājuma cimdu meta “Barons” un “ASK/Rīga”. Lai komandas nebūtu jākomplektē tikai no ārzemniekiem, vadošie klubi metās cīņā par vietējiem spēlētājiem, kā rezultātā tie pelnīja Latvijas sporta ķēķim nesamērīgi lielas naudas summas. Ambīciju sadursmju rezultātā šķiltās dzirksteles piepildīja arēnas, pulcēja lielu auditoriju pie televizoru ekrāniem. Labākie Latvijas basketbolisti kļuva par vietēja mēroga slavenībām, bet viņu gaitu dokumentēšana dzeltenajā presē un tautas valodās kļuva par sava veida realitātes šovu. Realitātes šovs savu grande finale sasniedza īsi pēc 2009. gada Eiropas čempionāta. Tajā Latvijas izlase neizkļuva no apakšgrupas un pēc čempionāta publiski tika izķidāta līdz asakām.
“Tolaik daudzi bija kā [no ķēdes] norāvušies – par visu lepojās un lielījās,” Vītols atzīst. Tomēr kapteiņa instinkts viņā saglabājies arī 10 gadus vēlāk – mest pār kārti savus cīņubiedrus viņš netaisās ne mirkli. Tomēr, manis neatlaidīgi urdīts, nenoliedz – pirmā lielā nauda Latvijas basketbolā bija pārbaudījums, kas paņēma savus upurus, un skaļi neiebilst uz manu repliku, ka daļa t.s. realitātes šova spilgtāko tēlu ar sekām cīnās vēl šobaltdien.
Taču veidu, kādā pēc 2009. gada “baigās vasaras” tika izķidāts Latvijas basketbola mundieris, viņš neatbalsta vēl joprojām. Uz vairākām sezonām Latvijas basketbola izlase zaudēja skatītājus tribīnēs un savu prestižu, klubu basketbols no reputācijas krīzes sekām nav atguvies vēl joprojām. Vītols nesaskata savstarpējo mijiedarbību starp tā laika notikumu skaudrajām mācībām un tagadējo Latvijas basketbola uzplaukumu. “Ja netīro veļu sāk mazgāt visu acu priekšā, nevis problēmas risina iekšēji, tad ir jārēķinās, ka popularitāte basketbolam zudīs. Nedomāju, ka Latvijas basketbols no tā kaut ko ieguva.”
Aigara Vītola noiešana no profesionālā basketbola skatuves bija viņam raksturīgi klusa. Pēc 2009. gada Eiropas čempionāta viņš pievienojās “Baronam” un kaldināja tā otro un, šķiet, pēdējo čempiontitulu. Komanda, kurai uz papīra pat nebija jāspēlē finālā, pārsteidza daudzus – vecmeistari Vītols, Helmanis, Skirmants bija starp komandas stūrakmeņiem. “Viens no īpašākajiem panākumiem,” savu sesto un pēdējo čempiontitulu Vītols sirdī glabā siltā vietiņā. Karjeru viņš noslēdza 2013. gadā, kad kā kapteinis bija palīdzējis LBL debitēt Jēkabpils klubam. “Jēkabpilī jau spēlēju pusprofesionālā režīmā. Bija piedāvājums spēlēt vēl vienu sezonu, bet izlēmu, ka jāliek punkts,” karjeras beigu nogriezni atceras Vītols.
Ar ambīcijām politikā
Pāreja no profesionāla sportista dzīves uz parasta cilvēka ikdienu noritējusi bez sevišķiem klupieniem. “Ļoti vērtīga bija pēdējā sezona Jēkabpilī. Vairs nebiju pilna laika profesionālis, tas ļāva pamazām pielāgoties. Daudziem sportistiem tā ir problēma, bet tikai tāpēc, ka viņi nezina, ko darīs tālāk.” Nebija jāpaiet ilgam laikam, lai atskārstu vēl vienu profesionālā sporta skaudro patiesību: “Pagāja daži gadi un sāku manīt, ka mani vairs neatpazīst. Tagad jaunajiem basketbolistiem ir Porziņģis, Strēlnieks, Blūms. Divu trīs gadu laikā pēc karjeras beigām jau esi piemirsts – nāk nākamie. Tas ir normāli.”
Liela daļa Vītola bijušo cīņubiedru kļuvuši par treneriem. Ainars Bagatskis, Arnis Vecvagars, Roberts Štelmahers, Agris Galvanovskis, Jevgeņijs Kosuškins, Uvis Helmanis – šie treneri ir sevi apliecinājuši kā labus sava aroda meistarus un izveidojuši veiksmīgas karjeras. Daļa pat trenera darbā sasniegusi lielākus apvāršņus nekā spēlētāju gaitās. Vītols viņu pēdās nesekoja. “Kā spēlētājs 20 gadus nodzīvoju starp zāli un mājām. Sapratu, ka trenerim arī mājās turpinās zāle. Sportists atnāk, izguļas un iet uz nākamo treniņu, treneris – arī brīvajos brīžos domās ir tikai zālē. Gribēju tikt prom no zāles, izvēdināt galvu.”
Ticis prom no zāles, viņš… kļuva par deputātu savā Ķekavas novadā. “Politika mani interesēja jau tad, kad vēl spēlēju. Sekoju līdzi, domāju, kāds varētu būt mans pienesums.” Tagad Aigars ir Ķekavas novada domes priekšsēdētāja vietnieks. Ar ambīcijām kāpt augstāk un kādudien sevi apliecināt arī politikas Latvijas izlasē – Saeimā. “Tāpat kā sportā, arī politikā es eju uz rezultātu,” Aigars pauž apņēmību.
“Politika un basketbols – tie ir divi dažādi laukumi, taču ir daudz kopīga. Politika arī ir komandas darbs, viens neesi karotājs. Politika arī ir spēle, kur nepieciešama taktiskā domāšana. Basketbolā gūtā pieredze patiesībā ļoti noder,” neslēpj Vītols. “Vēl viena izteikta kopsakarība starp politiku un basketbolu – tie, kas izliekas, ka zina vislabāk, paši nemaz nav nopietni spēlējuši vai kaut ko nopietnu darījuši. Tam ir jāskatās pāri, nedrīkst neko ņemt personīgi – kā sportā, tā politikā.”
Aigars Vītols bija nestandarta figūra Latvijas basketbolā. Seškārtējs LBL čempions, piecu Eiropas čempionāta finālturnīru dalībnieks, piektais visu laiku rezultatīvākais LBL spēlētājs, Latvijas izlases kapteinis. Viens no visu laiku labākajiem aizsardzības spēlētājiem. Un to visu paveica, vienmēr paliekot citu ēnā. “Kad spēlēju Spānijā, bija epizodes, kad uzbrukuma pēdējās sekundēs guvu grozus; kad skaisti kādu apspēlēju, un komandas biedri man prasīja: kāpēc tu nepriecājies? Man tas šķita tikai padarīts darbs.” Ieturētais un rāmais imidžs kā spēlētājam ļāva pārdzīvot dažādas paaudzes un trenerus. Nestandarta taciņu viņš turpina mīt arī pēc karjeras beigām, izdarot savu izvēli dzīvei pēc sporta.