Aizvadītajā nedēļā Artūram Irbem apritēja 55 gadi. Pusapaļā jubileja piezagās laikā, kad ziņu lentēs dominē pandēmijas festivāls un olimpisko spēļu kaislības. Tika palaists garām labs iegansts vēlreiz sabiedrībai atgādināt par Artūru Irbi.
Par to, ka jāpiesēžas pie baltas (virtuālās) lapas, vēlreiz aizdomājos, kad viņdien liku kopā rezultātus ekspertu balsojumam par Latvijas ietekmīgāko sporta personību topu (laikposmā 1991 – 2022). Rezultāti būs lasāmi nākamajā žurnāla “KLUBS” numurā, taču varu pačukstēt priekšā – Irbes tēls ekspertiem nepaslīdēja garām. Apkopojot motivāciju, kuru bija pievienojuši Irbes kandidatūras virzītāji jeb vēlētāji, sapratu, ka nenāktu par ļaunu vēlreiz aktualizēt tēmu par Artūra Irbes lomu Latvijas sportā un ne tikai. It sevišķi laikā, kad ievadā minētajās aktualitātēs būtiska loma ir arī sportistu pozīcijai.
Profesionālā sporta pionieris Latvijā
Kā viena no argumentācijām Irbes izvirzīšanā tika minēta Irbes kā “pa īstam profesionālā sporta pioniera” statuss Latvijas vēsturē. Nebiju par to tā aizdomājies līdz šim, bet – grūti iebilst.
Irbes karjera Ziemeļamerikā sākās 1991. gadā. Laikā, kad Latvijas kā valsts statuss bija tikpat stabils kā četrgadīgais pirmajā hokeja treniņā. 1991. gada janvāru Barikāžu laikā Irbe kādā nejaušā sarunā cilvēkam uz ielas apsolīja, ka PSRS izlasē vairs nespēlēs. Jautājums, par kuru viņš, kā pats saka, iepriekš nebija nemaz aizdomājies, atskanēja spontāni un tikpat spontāna bija viņa atbilde – par labu Latvijai.
Leģenda vēsta, ka Irbi Sporta pils gaiteņos vēlāk sagaidījuši aizkaitināti vietējie hokeja funkcionāri, kas bija noskaņoti izdarīt visu, lai aizliktu priekšā kāju Irbes ambīcijām Ziemeļamerikā.
Nonācis NHL apritē, Irbe, vēl lāga neprazdams izteikties angļu mēlē, ar visiem iespējamajiem līdzekļiem centās ziemeļamerikāņiem izskaidrot ne tikai sava specifiskā ekipējuma uzturēšanas baušļus, bet arī Latvijas vēsturi. Spītīgais raksturs neaprobežojās tikai ar hokeja laukumu – ar laiku līmenis bija tā uzdzīts, ka vien retajam par Sanhosē “Sharks” rakstošajam žurnālistam neizdotos nokārtot vēstures testu Latvijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē.
Irbe nebija pirmais Latvijas hokejists NHL, taču viņš kļuva par pirmo patiesi pamanāmo. Par ledlauzi. Vispirms jau savam vēlākajam komandas biedram Sandim Ozoliņam. Abu apvienošanās tandēmā Sanhosē “Sharks” rindās sniedza vēl nebijušas publicitātes iespējas Latvijas sportam. Kad 1994. gadā abi tika izraudzīti NHL Visu zvaigžņu spēlei, Ziemeļamerikā ietekmīgākais sporta izdevums “Sports Illustrated” abiem pat veltīja rakstu.
Irbes stāstu un ieguldījumu ir grūti izdalīt, blakus neliekot Sandi Ozoliņu. Abi kungi teju divas desmitgades – te vadību uzņemoties vienam, te otram, te abiem kopā – iznesa uz saviem pleciem hokeju kā Latvijas sporta popkultūras karali. Un ne tikai sporta. Ar auditoriju, kādu hokeja translācijas sasniegušas savās pīķa stundās, sacenties varēja tikai Dziesmu svētku noslēguma koncerts. Par tautas reakciju pēc uzvarām nemaz nerunājot – tādu masveida iziešanu ielās un Rīgas centrālo ielu slēgšanu, kādu 2000. gadā pēc uzvaras pār Krieviju un 2001. gadā pār ASV izraisīja Latvijas hokeja izlase (abās spēlēs vārtos Irbe, pret ASV spēlēja arī Ozoliņš), Latvija nekad vairs nav pieredzējusi.
90. gados, kad līdz pat desmitgades beigām, Latvijā bija tikai pusotra halle, hokejs savas pozīcijas notur tikai pateicoties fanātismam un apsēstībai (galvenokārt vecāku), kuru sildīja pirmais starptautiskais Latvijas sporta veiksmes stāsts. 2000. gadā dibinātais “Artūra Irbes un Sanda Ozoliņa olimpiskais fonds” vēlāk sniedza arī ļoti praktisku ieguldījumu jauno spēlētāju attīstībā – te pērkot inventāru, te uzdāvinot 55. vidusskolas hokeja internātam jaunu slidu asināmo iekārtu.
Irbes pioniera nopelnus veido pavisam vienkāršs apstāklis – viņš savus panākumus sportā kaldināja pats un nebija atkarīgs no valsts dotācijām. Kā pirmais izsitis sev vietu sporta biznesa struktūrā NHL, viņš kā pirmais sniedza ieskatu tajā, kā pasaulē izskatās profesionālais, nevis plānveidīgi valsts dotētais sports.
Glābējs, kura rezultātus prognozēja zīlnieces
Īpašu simbiozi veidoja Artūra Irbes dalība Latvijas izlasē. Katru pavasari kā spriedums krimināllietā tika gaidīts, ar kādām sekmēm noslēgsies NHL sezona Irbes pārstāvētajām komandām. Vai viņš pagūs ierasties palīgā Latvijas izlasei?
Tā, piemēram, 1997. gada pasaules čempionātā Irbe ieradās par vēlu un, iespējams, visu laiku spēcīgākā Latvijas izlase palika bez iespējas cīnīties par medaļām, lai arī ar Irbi vārtos nezaudēja ne spēli un pret vēlāko finālisti Zviedriju spēlēja neizšķirti.
Gadu iepriekš Irbes ierašanās uz pasaules čempionātu B grupā esot sakritusi ar laiku, kad treniņu uz ledus aizvadījusi Baltkrievijas izlase. Klāt nebiju, bet periodikā izlasāmas vairākas reportāžas, kur klātbijušie žurnālisti apdzejojuši baltkrievu grimases, Irbi ledus hallē ieraugot… Uzvara ar 4:1 pār Baltkrieviju un vēlāk izkapātais neizšķirts pret Šveici ieveda Latviju augstākajā divīzijā, kuru tā nav atstājusi līdz pat šai dienai.
Te gan piebilde – 1999. gadā uz brīdi atstāja gan. Kad izšķirīgo spēli pret Austriju nācās spēlēt bez Irbes, kurš bija devies uz komandas biedra bērēm. Pusgadu vēlāk sekojošās pārspēles ar Kazahstānu, Ukrainu un Lielbritāniju ļāva atgriezties elitē, bet līdz pat novembrim – Latvijā koda elkoņos.
Irbes spilgto spēļu saraksts Latvijas izlasē ir gana apjomīgs un katrs sevi cienošs hokeja vērotājs spēs nosaukt vismaz piecas līdz septiņas iespaidīgas performances, kur pastarīši vai nu cīnījās neizšķirti, vai svinēja neplānotas uzvaras.
Tomēr reizēm glābēja nasta bija daudz par smagu. Kā tas bija 1:7 zaudējumā Slovākijai, kas neļāva Latvijai krietni ātrāk sasniegt augstāko divīziju. Kā tas bija 1:4 zaudējumā 2002. gada olimpiādē “būt vai nebūt” spēlē pret Vāciju, uz kuru Irbe izplēsās, pirms tam pamatīgi saejot ragos ar pašu NHL komisāru Geriju Betmenu. Ķeramā diena nebija arī 2001. gada bēdīgi slavenajā zaudējumā Ukrainai (2:4), kas nosūtīja Latvijas izlasi cīnīties par palikšanu elitē, un arī viscaur izcilajam 2000. gada pasaules čempionātam punktu pielika muļķīga Irbes kļūda ceturtdaļfināla spēlē pret Čehiju. To, ka atbildības nasta brīžiem bija par smagu, viņš atzina arī mūsu sarunā, kas bija veltīta Latvijas 100. dzimšanas dienai 2018. gada 18. novembrī.
Un tomēr – Irbes stāsta unikalitātei viņa “pēdējā bastiona” jeb mūra imidžs piedod odziņu, kādu nav varējis izjust neviens cits Latvijas sportists. Mūsdienu ērā – lai cik izcils būtu Elvis Merzļikins – pie tagadējās informācijas aprites, kāda tautieša mērķtiecīga gaidīšana mājās no Amerikas, zīlniecēm lūdzot prognozēt “Sharks” gaidāmos rezultātus, šķiet kaut kas neaptverams. Bet Artūru Irbi katru pavasari gaidīja ar tādām vai citādām tikai tam laikmetam piederīgām izrīcībām.
Izteiktu pēcteci nemana jau 15 gadus…
Par Artūra Irbes lomu pēdējā laikā vairākkārt aizdomājos, galvā preparējot gan situāciju ap pandēmiju pavadošajiem ierobežojumiem sportam un Latvijas vadošo sportistu kūtrumu to komentēšanā, gan Latvijas olimpiskās delegācijas dalību Ķīnā notiekošajā farsā.
Nez, kādu pozīciju abos sasāpējušajos jautājumos būtu paudis Artūrs Irbe? Par to varam tikai spekulēt, jo pat publiskas uzstāšanās gadījumā viņam vairs nav karjeras, kuru likt ķīlā.
Prasīt no viņa līderību šajos laikos, kad ir izaugusi paaudze, kas viņu uz ledus nemaz nav redzējusi, būtu muļķīgi, jo viedokļa līdera groži ir atdoti. Tāpat kā var saprast kūtro (ne)iesaisti sporta procesos kopumā, ņemot vērā to, ka pirmoreiz dzīvē viņam ir dota iespēja būt pilna laika tētim.
Un tomēr – Latvijas sportā 15 gadu laikā kopš Artūra Irbes karjeras beigām tā arī nav uzradusies neviena viņa kalibra personība aktīvo sportistu vidū. Kas varētu iestāties vismaz par sporta nozari, ja ne gluži par Oskara Kalpaka pieminekli, kā to savulaik publiski darīja Irbe.
Laiki ir citi, bet katram laikam savi izaicinājumi. Irbes vārdu un vēsturisko lomu vairākkārt piesaucām arī nesenajā sarunā ar arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču. “Esam ļoti mainījušies mīkstčaulīguma virzienā. Esam ļoti mainījušies ērtību virzienā un kompromisu virzienā ērtību labad. Un mīļā miera labad un politkorektuma labad,” sprieda arhibīskaps.
Šajā kontekstā priecē, ka, atrodoties Ķīnā, biezu vārdu pie sevis nepaturēja kamaniņu izlases treneris Mārtiņš Rubenis. Ja Rubenim varēja pārmest klusumu pirms olimpiādes (pats savulaik protestējis pie Ķīnas vēstniecības), tad publiskā runa jau olimpiādes laikā, atrodoties “ienaidnieka teritorijā” – visu cieņu! Tam vajag iekšas, un Rubenis tās nodemonstrēja, pat ja nepiekrītat viņa paustajam viedoklim.
2000. gada pasaules čempionātā Sanktpēterburgā Irbe pēc uzvaras pār Krieviju preses konferencē bilda, ka šo uzvaru veltījis savam Otrajā pasaules karā kritušajam vectēvam. Krievu prese to interpretēja ar virsrakstiem no sērijas “Tagad esmu atriebis sava vectēva slepkavību”, par ko pēcāk NHL laukumos Irbi nievāja krievu hokeja zvaigznes ar Iļju Kovaļčuku priekšplānā. 2006. gada olimpiskajās spēlēs krievi Irbes vārtus bombardēja ar tādu aizrautību, it kā viņiem par to būtu piesolītas prēmijas, un sekojošā Irbes nomaiņa tika pavadīta ar neslēptiem atriebes smīniem.
Ne visas Irbes darbības bijušas gludas un saprotamas, ne visi izteikumi – uz progresu un saticību vērsti. Tomēr Artūrs Irbe Latvijas sporta vēsturē iegājis kā pirmais numurs. Ne tikai uz krekla, bet arī kā vezuma vilcējs vairākās frontēs.
Tāpēc ir vērtīgi laiku pa laikam par viņu atcerēties un aizdomāties. Kaut vai savām ikdienas gaitām kompasu meklējot.