Pēdējās nedēļās sociālajos tīklos aktīvi ir panesusies kampaņa “Es atbalstu sportu!”. Mazāk aktīvi, bet arī manāmi ir “Mēs vienmēr par sportu” aktīvisti, kas ir par sportu atbildīgās Izglītības un zinātnes ministrijas pretreakcija uz, viņuprāt, pret viņiem vērsto slēpto uzbrukumu. Situācija interesanta un noteikti analīzes vērta, bet vispirms būtu jānovēro ilgtermiņā. Šoreiz par to, ko tad sevī ietver veiksmīgi izvēlētais sauklis “Es atbalstu sportu!”. Un vai profila bildes izdaiļošana tiešām ir nopietns atbalsts Latvijas sportam?
Tas, ka savu “Facebook” profilu neesmu izdaiļojis ar trendīgo saukli, nenozīmē, ka sports man vienaldzīgs. Uzskatu, ka sportam parādā neesmu palicis, esmu kalpojis tam gan kā dalībnieks, gan kā sacensību organizators, gan kā brīvprātīgais darba spēks, gan kā sporta notikumu apskatnieks, gan kā – mazos apmēros – sporta mecenāts. Esmu cītīgs skatītājs, arī klātienē apmeklējis sporta pasākumus, tiesa, lielākoties neesmu pircis ieejas biļeti, jo pārsvarā ir bijusi akreditācija vai ielūgums. Vai arī biļetes nav tirgotas.
Tad nu es skatos, kā cits pēc cita cilvēki piemēro saviem profiliem vienu vai otru sportu atbalstošo saukli, un domāju – cik no viņiem vispār ir iedziļinājušies t.s. cepienā? Jo viena puse skandina trauksmes zvanus par to, kā valsts izmainītā nodokļu atlaižu sistēma, ziedojot sabiedriskā labuma organizācijām, strauji ir mazinājusi uzņēmēju atbalstu sportam (tā tas arī ir). Otra puse – valsts sporta politikas īstenotāji – pauž bažas par mēģinājumu dūmu aizsegā kādam no dibena apakšas izsist krēslu (tā tas varētu būt). Cik daudzi to vispār piefiksējuši?
Neviena izdaiļota profila bilde nenes nekādu taustāmu labumu Latvijas sportam. Jo kliedziens jau ir par to, ka sportam trūkst naudas. Un pie tā gan katrs sporta atbalstītājs var piestrādāt cītīgāk, kaut elementāri nopērkot biļeti uz sacensībām. Un, ja reiz sportam tik ļoti trūkst, tad atlicināt laiku un līdzekļus, lai darītu to biežāk.
Profesionālais sports ir tāda pati popkultūras sastāvdaļa kā mūzika vai kino. Skatītāji/klausītāji balso ar saviem maciņiem un tiešu vai netiešu klātbūtni. Jo vairāk ir šādu balsotāju, jo lielāka ir arī sponsoru interese savu zīmolu saistīt ar konkrēto vārdu/notikumu/komandu/sporta veidu. Ja tavs sporta veids neģenerē lielu skatītāju interesi un tava personība kā tāda ne tik, tad ir tikai loģiski, ka sponsori pēc tevis rindā nestāv. Atliek nodokļu maksātāji, taču tie ir tā pati publika tribīnēs un pie ekrāniem. Viņi savu nostāju jau ir pauduši, jauns referendums notiek katrās sacensībās.
Valsts noteiktās izmaiņas ziedojumu kārtībā, protams, bija pamatīgs blieziens pa Latvijas sporta pautiem. Izmaiņas gan nebija no pirksta izzīstas, jo tas, ka šādas kārtības rezultātā bija izdīgusi liela “atpakaļ atdošanas un norakstīšanas” sistēma, bija zināms ik vienam durvju sargam. Tas, vai izmaiņas nesīs lielākus ieguvumus nekā zaudējumus, jau ir nopietna pētījuma vērts jautājums.
Taču juku laiki vienmēr līdzi nes arī iespēju. Varbūt šis ir tas grūdiens, kas beidzot Latvijas profesionālā sporta vidi un valsts iesaisti tajā noliks uz loģiskas (vismaz loģiskākas) darbības principiem?
Paskatījos Maira Brieža un Aļonas Ostapenko “Facebook” un “Instagram” profilus – viņi “Es atbalstu sportu!” akcijai publisku atbalstu nav pauduši. Nezinu abu motivāciju, bet piemērs tik un tā ir zīmīgs, jo tieši viņi spēj sev nopelnīt paši un viņi ir arī vieni no tiem nedaudzajiem Latvijas sportistiem, kas reāli arī nes Latvijas vārdu pasaulē. Sevastovai (arī bez tēmtura soctīklos) atlika iekļūt “US Open” pusfinālā, lai uz Liepāju atspertos “The New York Times”. Pie Porziņģa uz Liepāju ir braucis ESPN, pie Ozoliņa uz Rīgu – CNN. Lai uzskaitītu visus Latvijas sportistus, kuriem ticis tāda paša kalibra gods, nevajadzētu noliekt pat abu roku pirkstus.
Ko darīt ar tiem, kam privātā finansējuma dzīsla tagad apsīks/ir apsīkusi/izžuvusi pavisam? Tā būs satriecoša iespēja valsts naudas apsaimniekotājiem beidzot nodefinēt “valsts pasūtījumu sportā” un nodrupināt lieko apmetumu – sportistus, kas vairākus olimpiskos ciklus startē pa vienām un tām pašām padsmitajām (labākajā gadījumā) vietām, bez sevišķas izaugsmes un potenciāla kādudien iekarot olimpu. Kuri būs mūsu, Latvijas, sporta veidi? Kā efektīvi finansēsim jauniešu sportu, kas paši sev nopelnīt uzreiz nespēj ne prēmijas, ne sponsoru ievērību? Kādai jābūt tautas sporta/profesionālā sporta proporcijai? Savukārt pašiem sportistiem šī var kalpot par teicamu iespēju pārvērtēt savu atrašanos un pielietojumu profesionālajā sportā.
Nav jau nekādu iebildumu, ka cilvēki profesionāli sporto, visbiežāk dara to pēc labākās sirdsapziņas, bet! Katrs šāds sportists, kurš vairākās olimpiādēs pēc kārtas sacensību protokolos ir meklējams padsmitajās vietās un zemāk, gadā nodokļu maksātājiem izmaksā n-tos desmitus tūkstošus. Un tajā pašā laikā – cik bieži jūs televīzijā redzat ziedojumu vākšanas koncertus tiem, kam valsts līdzekļus operācijai atteikusi? Cik daudz šādu sižetu ir televīzijā, cik daudz šādu kampaņu – “Facebook”?
Man vienmēr šāda lietu kārtība šķitusi ciniska, bet tā jau neattiecas tikai uz sportu. Valsts simtgade ir piemērotākais brīdis, lai Latvijas sporta kūti beidzot kārtīgi izmēztu. Akcijai “Es atbalstu sportu!” pievērstā uzmanība ir laba augsne diskusijai par to, kā dzīvosim tālāk.