Trener…?
Pēc spožas karjeras junioros, pa ceļam uz NHL bija jāmēro vēl viens nogrieznis – jāpierāda sevi Kolorādo “Avalanche” fārmklubā Hēršijas “Bears”. Saviels tur uz pastāvīgu dzīvi nonāca 2002./2003. gada sezonā, 20 gadu vecumā. Pēdējo slieksni pirms NHL pārkāpt trīs sezonu laikā tā arī nebija pa spēkam. Spēlētājs, kurš junioros bija pieradis pie liela spēles laika un nozīmīgas lomas vairākuma izspēlē, AHL tika pataisīts par melnstrādnieku.
Treneri Maiku Folinju (kā spēlētājam 15 sezonas NHL) latvieša stāvs nepārliecināja. “Ja es kaut vienreiz kļūdījos, labākajā gadījumā man uzbļāva, sliktākajā – nosēdināja malā un uz nākamo spēli arī varēja neizlaist. Tas viss noveda pie tā, ka viss, par ko es domāju – kā nekļūdīties. Ja laukumā vienīgā doma ir nekļūdīties, tad ir pilnīgs čau! – tad vairs nevari paspēlēt,” emocionālo slogu tagad atmiņā atsauc Saviels.
Kad Agrim vaicāju, vai viņš mēģināja ar treneri runāt par savu pielietojumu laukumā (tie daudzie punkti junioros trīs sezonas pēc kārtas nevar būt cūcene), viņš atmet ar roku: “Tur nevienam neinteresē, kur esi bijis un cik augstu draftēts. Arī treneri vēlas tikt NHL, viņiem svarīgs ir tikai rezultāts.”
Folinju un Saviela ceļi šķīrās pēc vienas sezonas, trenerim karjeru turpinot junioru hokejā. Folinju vietā pie komandas stūres stājās viņa asistents Pols Fiksters, kuram arī jau bija izveidojies savs priekšstats par katra spēlētāja lomu un pielietojumu. “Ja junioru komandā kļūdas piedeva, tad AHL – neko nepiedeva,” salīdzina Saviels. “Vairākumā mani vispār nelaida. Bija jāsāk spēlēt cits hokejs. Tas noteikti kavēja manu karjeras attīstību, jo pagāja pāris gadi un es sapratu – tā, kā es kādreiz [junioros] spēlēju, es vairs neesmu spēlējis. Un arī vairs nespēlēšu.”
Trīs sezonās AHL Agris Saviels izcēlās ar 2 vārtiem un 13 rezultatīvām piespēlēm. Tas viss iespēts 148 spēlēs. Aizsargs izkopa citu spēles manieri, bija ļoti uzticams savu vārtu tuvumā, bet ne jau šo īpašību dēļ viņu savulaik tik augstu novērtēja Ziemeļamerikas skauti.
Armands Puče uzskata, ka Saviela ceļu uz NHL aizšķērsoja nepiemēroti treneri (abi divi pieaugušo hokeju drīz vien pameta) un paša biklums. “Saviels savu hokeju nemācēja uzspiest. Nevar būt tā, ka no junioriem, kur sezonā vāc 50 punktus, AHL nonāc 3. maiņā un vienkārši pieņem to,” uzskata žurnālists. “Te ir stāsts par raksturu. Prasme sarunāties Agrim ir savdabīga. Tas nav pārmetums – tāds ir viņa raksturs. Kluss. Līdzīgi bija Kristapam Sotniekam, kad viņš aizbrauca uz Vašingtonas “Capitals” nometni. Visi apbrīnoja viņa fiziskos dotumus, visi novērtēja slidošanas prasmi, bet – tajā brīdī, kad bija jāiekļaujas kolektīvā, tad tā piesardzība, kūtrums un bijība nospēlēja par sliktu,” atminas Puče.
“Savielam bija pilnīgi visi priekšnoteikumi. Taču profesionālajā sportā ir būtiski arī parādīt, cik atvērts esi tai lomai, kuru vēlies ieņemt. Ja pavērojam visus Latvijas hokeja veiksmīgos piemērus, tie visi ir spēlētāji, kuri māk izteikties, noformulēt savu domu, arī apvainoties māk, paziņojot, kas notiks ar vienu vai otru žurnālistu, ja turpinās tā rakstīt par viņu.”
Armands Puče spriež, ka neveiksme bija arī apstāklī, ka Hēršijā tā arī nekrustojās Saviela un Boba Hārtlija ceļi, kurš pāris sezonas pirms mūsu hokejista draftēšanas tika paaugstināts par “Avalanche” galveno treneri. “Tagad arī Latvijas izlasē redzam, ka Hārtlijs ir treneris, kurš cenšas ar spēlētājiem veidot komunikāciju un atraisa prasmi izpaust sevi. Iespējams, ka Savielam pietrūka tāds treneris kā Hārtlijs, kurš varbūt būtu viņu atraisījis un pacēlis līdz NHL līmenim. Kārlis Skrastiņš jau arī nebija runātājs, taču tie treneri, kas bija ap viņu, prata atrast Kārlī tās īpašības, kas viņu padarīja vērtīgu. Runājot ar Skrastiņu, varēja manīt, ka tas nav nekāds biklais puika – viņam bija gana plašs redzesloks un viņš prata savas domas noformulēt.”
Pats Saviels atminas, kā mainījies noskaņojums attiecībā pret NHL, aizbraucot uz pirmo “Avalanche” nometni: “Kad mani draftēja 2. kārtā, likās, ka NHL ir deguna galā. Kad aizbraucu uz Kolorādo “Avalanche” nometni un redzēju, cik daudz tur ir pirmajās kārtās draftētie; cik daudz tur ir spēlētāji ar 100 un vairāk spēļu pieredzi NHL… Man ir prasījuši: ja tur nebūtu tāds sastāvs, vai tad es būtu ticis komandā? Visticamāk, ka nē. Jo tas hokejs, kas man bija jāspēlē, – es neredzēju, kā es to varētu spēlēt “Avalanche” rindās,” uzskata hokejists.
2001. gadā Boba Hārtlija vadībā “Avalanche” izcīnīja Stenlija kausu.
Par karjeru nav jāsarkst
Pēc trim sezonām AHL, Agris Saviels atgriezās Eiropā un kļuva par vienu no Latvijas izlases pamatvērtībām. Piedalījās sešos pasaules čempionātos, 2006. gada olimpiskajās spēlēs Turīnā. Tas viss iespēts laikā, kad konkurence starp aizsargiem Latvijas izlasē bija, iespējams, nopietnākā, kāda pieredzēta. “Es domāju, ka ļoti daudzi būtu priecīgi par tādu karjeru, kāda bija man. Esmu ļoti daudz ko redzējis, ļoti daudz kur dzīvojis.”
Leģionāra gaitas izvērtās visnotaļ raibas. Krievija, Slovākija, Dānija, Baltkrievija, Itālija, Čehija, Ukraina. Kur paticis spēlēt vislabāk? Itālijā! Dzīvesveida dēļ. “Spēlējot Ziemeļamerikā, es, protams, nepieļāvu domu, ka kādreiz varētu spēlēt Itālijā,” Agris neslēpj. “Spēlējot Eiropā, ātri sapratu, ka miljonus nepelnīšu. Skatījos, kur ir normāls atalgojums un kaut cik labs hokejs,” viņš pragmatiski norāda.
Lai arī Latvijas izlasē Savielam ilgu laiku bija stabila loma, viņa neuzkrītošais spēles stils neraisīja piedāvājumu birumu pēc pasaules čempionātiem. “No leģionāriem prasa rezultāta veidošanu,” viņš nosaka. Veidotājs Saviels bija junioru līmenī, pieaugušo hokejā tas pats uzvārds sevi pieteica jau citā ampluā.
“Hokejista dzīve krietni atšķiras no ierindas cilvēku dzīves. Vai tā ir vieglāka? Noteikti nav. Kad atnācu no treniņa, biju tik pārguris, bet bijusī sieva vien noteica: “Kas tad tev – tikai stundiņu paslidoji.” Ja pats neesi darījis, tikai no malas izskatās, ka tas ir vienkārši. Ir morāli nenormāli smagi, arī fiziski. Nekā viegla tur nav.”
Neatsverams piemērs jaunajiem hokejistiem
Agra Saviela piemērs ir ārkārtīgi vērtīgs Latvijas hokejam. Iespējams, pat vērtīgāks nekā tad, ja būtu izdevies sasniegt projicētās virsotnes. Un vēl lielāku vērtību Saviela personībai Latvijas hokejā piedod viņa pašreizējais pielietojums – darbs ar bērniem. Lai nu kurš, bet viņš var daudz ko pateikt priekšā. Par visiem aspektiem. Zina, kur un kā tikt pie saldām odziņām, zina arī, kur paslēpti grābekļi.
Vidējo izglītību ieguvis 22 gados, Agris Saviels tagad studē Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā (LSPA). Tiecas pēc bakalaura grāda. Savukārt pirmā profesionālā izglītība jau iegūta. “Labi, ka saņēmos,” viņš tagad nopūšas. “Citādi es tagad šeit nesēdētu.” Kā viņš pats novērojis, hokejisti tagad veido LSPA pamatmasu.
Saviela paaudze – trīsdesmitgadnieki – bija pirmā, kas uzauga ar sapni par NHL. Irbes, Ozoliņa un Žoltoka paaudze, lai arī kļuva par pirmo paaudzi, kas apsolītajā zemē iecirta karogu, neuzauga ar sapni par NHL. Viņi kā hokejisti un personības auga un veidojās aiz dzelzs priekškara, kad par ko tādu sapņot bija bezjēdzīgi.
Hokeja kults 90. gadu otrajā pusē – 2000. gadu sākumā bija tik spēcīgs, ka lauza savā ceļā sapņus un likteņus. Saviels vēl trāpīja viļņa augšpusē (ar hokeju pelnīja iztiku, nostiprinājās Latvijas izlasē), bet daudzi – tika izskaloti krastā…
“90. gados Latvijas hokejistiem nebija Plāna B. Bija tikai Plāns A,” vērtē Armands Puče. “Šobrīd vismaz vārdos dominē doma par izglītības iegūšanu ar hokeja palīdzību. Tādā ziņā hokeja sabiedrības apziņas līmenis ir audzis, taču jāpatur prātā, ka tolaik nebija tā, ka Ziemeļamerikas universitātes hokeja stipendijas dāļāja pa labi un kreisi. Saviela laika hokejistiem bija tikai Plāns A, un tas jau dzen tādā reālā stūrī,” akcentē pieredzējušais hokeja apskatnieks.
“Bieži vien ir tā, ka daudz vari iegūt tikai ar atrašanos skolā, bet tie džeki jau pat uz skolu negāja! Vismaz aizej uz skolu, sarunā kaut ko ar skolotājiem, vismaz izgudro plānu, kā notīties no stundām – arī tā jau ir mācību stunda! Tātad, attīsti savu radošumu, kopā ar džekiem izštuko plānu. Bet, ja neej vispār, tad jau tikai paliec ģērbtuvē un vairākumā.”
Mainījušies ir arī apstākļi, kādos tiek audzināti jaunie hokejisti. Saviels atminas, ka viņa bērnībā komandu bija maz – vieta tajās atradās tikai pašiem motivētākajiem. Tagad hokejs ir kļuvis pieejamāks, līdz ar to – masveidīgāks. Un šī masveidība ir pašķaidījusi arī jauno hokejistu un viņu vecāku motivācijas spektru.
Paša vadītajā skolā viņš nav novērojis neveselīgus piemērus, kur kāds jau būtu neatgriezeniski notēmējis NHL virzienā. “Kādreiz darbs bija vērsts uz rezultātu – ja nespēji konkurēt, atskaitīja. Tagad komandu ir vairāk, vairs tā nav. Labo hokejistu skaits gan Latvijā no tā nav mainījies,” Saviels trāpīgi akcentē. “Kā ir labāk? Labāk, lai pēc iespējas vairāk bērnu spēlē,” viņš pats sev atbild bez minstināšanās.
Tagad liktos muļķīgi salīdzināt Sandi Ozoliņu un Agri Savielu hokeja laukumā. Pirms 20 gadiem tā bija tēma. Liktenīgais maiņas darījums abus aizsūtīja katru pa savu ceļu. Pirmais aizgāja tālāk pa hokeja rokzvaigznes taku ar visām no tā izrietošajām sekām. Tagad svešā zemē stāda rozes un strādā ar jau nobriedušiem profesionāļiem Krievijā. Pienesums Latvijas jaunatnes hokejam šeit un tagad? Šajā vietā cieņpilni paklusēsim…
Otrs lielo skatuvi izbaudīja mērenās devās, neapejot ceļā izmestos grābekļus un pēc konfrontācijas ar tiem – pieņēma savu lomu. Ozoliņš/Irbe/Žoltoks tā nekad nedarīja. Un tas viņus nošķīra no bara. To tieši pirms gada intervijā “Ģērbtuvei” akcentēja arī pats Artūrs Irbe: “Tā ir tā atšķirība starp ļoti labu un izcilu sportistu. Izcils sportists nav tas, kuram ir vairāk talanta vai lielākas darbspējas. Izcils sportists ir tas, kurš prot saskatīt savu latiņu pie pašiem griestiem un vēl debesīs.”
Rokzvaigzne no Saviela nesanāca, toties viņa lekcija “Kā darīt un kā nedarīt” (Vienīgi – bez sadaļas “Kā notriekt miljonus?”) visiem interesentiem Latvijas hokejā ir brīvi pieejama. Tāpat kā viņa zināšanas un enerģija.
Te nu vietā būs paša Saviela iepriekš uzdotais jautājums: kā ir labāk? Tik tiešām – vai kāds spēj atbildēt, kā ir labāk?