Nekur nav tik labi kā hokejā
Uz Agra Saviela rakstāmgalda “Mogo” hokeja skolas direktora kabinetā valda pedantiska kārtība. “Sports iemāca disciplīnu,” viņš atklāj recepti. Kabinetā īpaša vieta atvēlēta trofejām, taču tās nav paša spēlētāja karjerā iekrātās medaļas un individuālās atzinības (tās nevērīgi pasētas), bet gan – audzēkņu iespētais. Uz vienas kopbildes arī mazo ķiparu autogrāfi. “Esmu gan spēlētājs, gan hokeja skolas vadītājs, gan treneris,” lūgts definēt savu pašreizējo attiecību statusu ar hokeju, atbild Agris Saviels.
Diena viņam sākas ar treniņu 7:30, kur pašam sanāk kārtīgi izslidoties un ielikt enerģijas pamatu atlikušajai dienai. Tā tiek pavadīta birojā, organizējot “Mogo” hokeja skolas darbu. Savukārt vakaros ir trenera Saviela iznāciens. “Tas paņem visu manu laiku, bet – ir interesanti,” Agris nesūkstās.
Uz slidām viņš ir no 4 gadu vecuma. Janvārī Savielam paliks 38. Paguvis pusotru gadu pastrādāt arī ar hokeju nesaistītu darbu (ar busiņu izvadāt higiēnas preces), viņam vairs nav šaubu par to, ko viņš dzīvē vēlas darīt un kur jūtas vislabāk. “Hokejā esot kopš 4 gadu vecuma, es, kā jau visi hokejisti, neko citu nebiju darījis. Ir tikai treniņi un spēles. Gribēju redzēt, kā tas ir – strādāt parastu darbu,” motivāciju skaidro hokejists. “Ar laiku sāku piedomāt: daudzi cilvēki šādi pelna iztiku, un tas nemaz nav tik vienkārši.”
Tagad Saviels uz to laiku atskatās kā vērtīgu pieredzi, kas palīdzējusi noregulēt morālo kompasu. “Uz daudzām lietām sāku skatīties citādi. Sapratu, ka tā nauda tik viegli nenāk. Veselu mēnesi bija jāstrādā, lai nopelnītu tik, cik hokejā vienā vakarā, izceļot prēmiju. Sapratu, ka daudziem ir jāstrādā no rīta līdz vakaram un bieži vien jādara tas, kas ne visai patīk, bet – rēķini jāmaksā, ēst gribas. Tas pavēra acis.”
Izdzīvot latvieša sapni
Bērnībā mazais Agris bija priviliģēts. 80. gadu beigās viņa ģimenei bija abonements uz Rīgas “Dinamo” spēlēm. Četru gadu vecumā kā uzkāpa uz slidām, tā nost vairs nebija dabūjams. Pirmo gadu nodarbojies ar slidošanu, 5 gadu vecumā sākās Saviela hokejista karjera. “Tas viens gads slidošanā man ielika baigos pamatus,” Saviels ir pateicīgs joprojām. Saviels agri pierada spēlēt starp par sevi vecākiem puikām un parādīt savu talantu arī uz viņu fona. Tur lieti noderējusi ieliktā slidošanas bāze.
Agrim Savielam bija 6 gadi, kad Rīgas “Dinamo” PSRS čempionātā izcīnīja sudraba medaļas. Agris Saviels jau bija pusaudzis, kad visa Latvija dzīvoja un elpoja ar Artūra Irbes un Sanda Ozoliņa panākumiem dīķa otrā pusē, Sanhosē “Sharks” vienībā. “Puse Rīgas staigāja ar Sanhosē “Sharks” cepurēm,” atminas Armands Puče, kurš par latviešu gaitām Sanhosē kopā ar Jura Podnieka studiju uzņēma dokumentālo filmu. 1995. gadā abi Sanhosē latvieši piedalījās NHL zvaigžņu spēlē. 1996. gadā Ozoliņš jau Kolorādo “Avalanche” sastāvā izcīnīja Stenlija kausu.
Laikā, kad nesen kā atjaunotā Latvijas valsts atguvās no banku krīzes postošajām sekām; kad zviedru humpalas un vācu auto šrots bija labklājības, nevis pieticības pazīme, Latvijas hokejistu gaitas NHL bija tā laika latviešu veiksmes stāsts. Uz Latvijas vispārējā fona neaptverama finansiālā labklājība (1996. gadā likumā noteiktā minimālā alga Latvijā bija 38 lati; Sanda Ozoliņa alga – 1,5 miljoni dolāru), komplektā ar sasniegtajām profesionālajām virsotnēm pasaules mērogā un piepildīto sapni par daudzām paaudzēm tik nepieejamo hokeju – tas bija numurs, kuru atkārtot gribēja daudzi jo daudzi. Lielākajai daļai gan nebija tādu iespēju, bet tie, kam bija – metās iekšā ar visām četrām.
“Manā bērnībā visi tiecās uz NHL. Es arī nebiju izņēmums. Lai arī nebija ne jausmas, kā uz turieni tikt,” atminas Agris Saviels. 16 gados viņam radās iespēja braukt spēlēt uz Ziemeļameriku. Viņš to izmantoja. “Aizbraucu un pēc nedēļas aptvēru, cik tālu ir mājas, draugi. Gribējās pa sienām rāpot. Pēc kādas nedēļas sapratu – kā ir, tā ir. Jātrenējas. Jāspēlē. Pieradu. Palīdzēja tas, ka labi padevās, biju viens no labākajiem.”
Saviela sniegums bija tik pārliecinošs, ka CHL ārzemnieku draftā viņam kā pirmajam tika pasniegta roze. Saviels Ziemeļamerikā izpelnījās spēlēšanu arī junioru līgas Zvaigžņu spēlē. Kurss uz lielo līgu bija uzņemts, tikmēr paklusām malā tika nolikta skola – Rīgā pabeigtās 10 klases bija Saviela CV līdz pat 22 gadu vecumam, kad tālmācībā izdevies vidējo izglītību tomēr iegūt.