Viena no neordinārām Latvijas hokeja fenomena patiesībām ir tāda, ka spēles elitāro statusu Latvijā nebalsta nekādi sportiski sasniegumi. Brīvvalsts laikā tādu vienkārši nav bijis. Ir bijušas atsevišķas skaļas uzvaras, kas līdzjutējus aizsūtījušas nirvānā. Tomēr pat tās nav uznesušas augstāk par 7. – 10. vietu pasaules čempionātā. Sporta veidā, ar ko nopietni pasaulē nodarbojas vien padsmit valstīs. Latvija ir ļoti viduvēja hokejā, taču jau 50 gadus tieši hokejs Latvijā bauda kulta sporta veida statusu. Un šis kults sākas uz… dīķa.
Teksts: Raimonds Rudzāts, Valdis Kauliņš
Foto: Valdis Kauliņš/Studio Imagine
Tūkstošiem ezeru, tūkstošiem spēlētāju
”Uz mani Latvijas izlase nākotnē var necerēt,” apsēdies kupenā ieraktajā biroja krēslā, slidas sienot ironizē viens no Baltezera hokeja kopienas aktīvistiem. ”Tas ir ļoti labi, ka tu pats to apzinies,” tādā pašā toņkārtā viņam atcērtam.
20. februāris, Baltezers. Sestdienas dienas vidus. Gaisā mazi mīnusi, kuru ietekmes mazināšanai sarūpēti dažādi uzlējumi. Piesēduši uz pašu sarūpētajiem padirseņiem, slidas sien un cīņai briest ilggadējie Baltezera ripas dzenātāji. Kā vien laikapstākļi atļauj, tā vīri nelaiž garām nevienu iespēju padzenāt melno kaučuku. Un tā jau savus gadus divdesmit. Laika gaitā optimizēta tikai cilvēku apzināšana – veco labo sakliegšanos pār sētu un sazvanīšanos aizstāj “Whatsapp” grupa.
Izņēmums bija pērnā ziema, kad Baltezers tā arī neaizsala. Taču šosezon vīri reabilitējušies un hokejam pateicīgo ziemu atzīmējuši ar elegantu novitāti – bortiem. Iesnieguši savu iniciatīvu ”Sabiedrība ar dvēseli” konkursā, hokeja entuziasti atalgoti ar iespēju iemīļotās spēles saturam piešķirt arī formu. Kā ziemas sākumā pa visiem uzmeistarojuši un uzlikuši, tā nost no Baltezera nav ņēmuši. Galvenais nenogulēt atkusni…
Latvijā ir 2256 ezeri, kas ir lielāki par 1 hektāru, un ap 800 mākslīgu ūdenstilpņu. Lauvas tiesu no tām ziemās apdzīvo viena vai pat vairākas tautas hokeja entuziastu kopienas. Precīzs to skaits ir nenosakāms, bet nebūs pārspīlēti teikt, ka tas ir mērāms krietnos simtos. 40% visu ezeru atrodas Latgalē, kur uz visu novadu ir tikai viena ledus halle.
Meistarības ziņā dīķa hokejistus no Latvijas izlases spēlētājiem šķir galaktikas. (Par labu izlases spēlētājiem.) Taču vilkmes ziņā uz hokeja imidžu Latvijā spēku samēri izlīdzinās.
Neaizsniedzamais auglis
Latvijas Hokeja federācijas mājaslapā atrodama informācija par 20 ledus hallēm. Pēc Starptautiskās Hokeja federācijas datiem, Latvijā ir 7460 reģistrētu hokejistu. Tas ir vidēji 373 uz vienu halli.
Statista.com 2019. gada septembrī apkopoja datus par ledus haļļu kopējo skaitu visā pasaulē. Latvija nav atrodama šā saraksta Top 15. Uz mūsu 20 haļļu fona kā milži izskatās arī tādas valstis kā Francija (117), Itālija (58), Austrija (42), kuras līdzjutēji jau vēsturiski pieraduši uzskatīt par hokeju mazāk protošām. Ja kādu vēl moka vēsturisks sentiments par to, kā 90. gadu beigās pasaules čempionātos Latvija vāciešus slānīja ar tādiem rezultātiem kā 8:0 un 5:0, tad 2019. gada dati Vācijā uzrāda 218 ledus halles. Ne velti 2018. gadā friči spēlēja olimpisko spēļu finālā, bet viņu hokeja seja Leons Draizaitls plosās NHL.
Līdz pat 90. gadu beigām Latvijā bija pusotra pilnvērtīga ledus halle. Infrastruktūras nabadzības defekts (talants birst garām hokejam) sevī slēpa arī pastarpinātu efektu – hokejs kļuva par vidi, uz kuru tiekties. Ar kuru asociēties ir prestiži.
Lielākā daļa Baltezera ledus graizītāju uzauga laikā, kad hokeja apguves iespējas Latvijā bija ļoti limitētas. Tas saskatāms arī viņu sniegumā uz ledus. Kādam traucēja halles neesamība saprātīgā attālumā, citam – vecāku finansiālās iespējas. Šādu personīgo drāmu Latvijā pazīst daudzi, un liela daļa no viņiem hokeju savā dzīvē tomēr atradusi. Kā brīvā laika spēlētāji, kas ar savu aktivitāti vispār rada priekšnoteikumus būvēt halles, un arī kā vecāki, kas ved uz hokeju savus bērnus.
Pēc PSRS sabrukuma hokejs Latvijā ir izdzīvojis, pateicoties fanātiskiem vecākiem. Tie savu bērnu labā ir upurējuši karjeras, ģimeņu budžetus un nervu šūnas. Pasakiet kāda jaunā basketbolista mammai, ka viņai būs jāpamet darbs, lai varētu bērnu izvadāt uz treniņiem darbdienas vidū – labākajā gadījumā savā virzienā saņemsiet pigu.
Izmaksas – kā reti kurā sporta veidā. Kaislības vecāku vidū – kā nevienā sporta veidā. Tomēr vecāki Latvijā nekad nav bijuši skubināmi uz bērnu sūtīšanu hokejā. Tāpat kā Baltezera vīri šoziem neesot bijuši jāskubina vākties uz spēlēšanu pat stindzinoši zemās temperatūrās.
Rampu gaismas apspīd visu rajonu
Hokejs savu popularitātes latiņu Latvijas teritorijā notur jau 50 gadus. Sākās viss ar Rīgas ”Dinamo” un ugunskuriem pie Sporta pils, lai tiktu pie kādas biļetītes. Turpinājās ar Latvijas izlasi un hokeja pavasariem, kas veiksmīgākajos gados ir raisījuši sabiedrībā ažiotāžu, ar kādu spēkoties var tikai Dziesmu un deju svētki.
Līdz galam nenovērtēta ir bijusi personību lomu. Viktors Tihonovs padomju laikos Rīgā izveidoja konkurētspējīgu komandu. Helmuts Balderis bija zvaigzne, uz kuru nāca skatīties un kam vēlējās līdzināties. Balderim beidzot karjeru un oriģinālajam ”Dinamo” izjūkot līdz ar PSRS sabrukumu, karoga mastu savās rokās satvēra Artūrs Irbe un Sandis Ozoliņš.
Aktīvāku nešanu uzņemoties te vienam, te otram, tandēms Latvijas hokeja lāpu degošu noturēja 25 gadus. Tas bija Irbe, kurš 90. gadu sākumā uzņēmās līdera lomu, starptautiskajiem medijiem stāstot par okupāciju un atgūto neatkarību. Tas bija Ozoliņš, kura neordinārā spēles maniere un izcīnītais Stenlija kauss ļāva cilvēkiem noticēt, ka arī latvieši var. Tie bija viņi abi, kuri 1994. gadā piedalījās NHL Visu zvaigžņu spēlē un izpelnījās par sevi publikāciju pasaulē ietekmīgākajā sporta žurnālā ”Sports Illustrated”. Tas viss notika laikā, kad Latvijas hokeja izlase vēl nespēlēja augstākajā divīzijā un ”hokeja pavasaru” tradīcija vēl bija tikai priekšā. Laikā, kad Latviju mocīja smaga ekonomiskā krīze un otra tāda skaļa starptautiska veiksmes stāsta Latvijas sportam nebija.
Savas zvaigžņu stundas viņi pieredzēja arī Latvijas izlases rindās, uzmetot garu pašu uzkarsētajiem pirts akmeņiem. 2000. gada uzvara pret Krieviju? Ar Irbi vārtos. 2001. gada 2:0 uzvara pār ASV, pēc kuras Rīgas centrā aizslēdza satiksmi? Ar Irbi un Ozoliņu uz ledus. 2002. gada 6:6 neizšķirts olimpiskajās spēlēs pret slovākiem? Četras rezultatīvas piespēles Sandim Ozoliņam. Un tā varētu turpināt uzskaitīt līdz pat Sočiem, kur ar Ozoliņu cīņā saucēja lomā tika sabradāti šveicieši un pamatīgi nobaidīta Kanādas sapņu komanda.
Māc lielas šaubas, vai 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā Latvijā būtu tāds haļļu celtniecības bums, ja ne šo divu cilvēku panākumi, popularitāte un, pats svarīgākais, harizma. Un vai hokejistu vecāku pieres tikpat pazemīgi uzņemtu visus Latvijas hokeja vides grābekļus, ja ne Irbes un Ozoliņa fenomens? Starp citu, arī abu latviskā izcelsme bija svarīgs aspekts laikos, kad izlases ģērbtuvē skanēja krievu mūzika un pie citām apstākļu sakritībām sabiedrības vairākums tai veikli varēja uzgriezt muguru.
Viņi savu vēsturisko lomu nospēlēja laikā, kad vēl nebija spilgtu spēlētāju NBA, nebija olimpisko medaļu ziemas sporta veidos un arī vasaras spēlēs tādas bija vien dažas. Laikā, kad vēl nebija ne Maira Brieža, ne tenisa zvaigžņu. Tagadējie hokeja līderi vairs nepelna tādu sabiedrības uzmanību kā Irbes un Ozoliņa tandēms, taču izkaroto statusa handikapu pār citiem sporta veidiem hokejs saglabā. Un, redzot Latvijas basketbola izlases rezultātus, kādu laiku arī mierīgi saglabās… Tas dod iespēju uzelpot un sagaidīt nākamo karognesēju.
Baltezera brigāde ir vistīrākais atspoguļojums hokeja popularitātei iepriekš aprakstītajā ērā. Ezera ledu vairākus gadu desmitus graiza publika, kas savulaik organizēti apmeklēja pasaules čempionātus; kas nelaida garām retās iespējas vērot mūsējo spēles NHL. 90. gadu beigās, kad ierakstā televīzijas skatītājiem tika piedāvātas Ozoliņa pārstāvētās Kolorādo ”Avalanche” spēles, ielas bija tukšas.
Tagad sekošana līdzi hokejam dažiem vīriem izteikti noplakusi un uzplaukst vien brīžos, kad uz ledus kāpj Latvijas izlase. Gaidāmais pasaules čempionāts Rīgā vismaz Baltezera komūnai nekādu sajūsmu neraisa. ”Kopš iepriekšējā čempionāta bija jāgaida 15 gadi. Tagad tā vietā, lai mēs varētu uz spēlēm aizvest bērnus, čempionāts būs jāskatās pa televizoru, ko es tāpat daru katru gadu – vienalga, kurā valstī tas notiek. Un cik ilgi būs jāgaida līdz nākamajam čempionātam? Vēl 10 – 15 gadi? Mēs dabūjām čempionātu, kuru citi negribēja,” atelpas brīdī sašutumu nodod viens no spēlētājiem.
Latvijas hokeja fenomens sākas uz dīķa
Baltezera brandžas kopīgā sportošana neaprobežojas tikai un vienīgi ar hokeju – kopā tiek spēlēts arī basketbols un vasarās futbols pašu iekārtotā laukumā, turpat ezera krastā. Taču ziema ir hokeja laiks.
Citkārt hokeja inventāra tirgotājiem šī būtu trekna ziema. Taču publiskās slidotavas ir ciet, kā rezultātā šogad vērojams jūtami mazāks slidu noiets. Citus gadus – spēj tik krāmēt plauktos lētāko kategoriju piedāvājumu…
Latvijas hokeja fenomens sākas uz dīķa. Tā patiesos apmērus varam apjaust tādās ziemās kā šī un tādās vēsās dienās, kāda bija 20. februāris. Tas, kas dienas vidū notika uz Baltezera, tajās pašās stundās notika simtiem citās vietās visā Latvijā. Ja tā padomā, tā ir pati apjomīgākā Latvijā praktizētā zibakcija, un to neviens pat neorganizē!
Latvijas hokeja viena no nacionālajām īpatnībām ir fakts, ka daudzas lietas ap hokeju sastājas pašas no sevis. Kas citās valstīs būtu tālredzīgi jāplāno un rūpīgi jāorganizē, tas Latvijā vienkārši notiek. Spēles pastāvēšanu šajā valstī uz saviem pleciem notur jauno hokejistu vecāki, bet spārnus visai hokeja kultūrai piedod tā cilvēku masa, kas patiesībā ap to tikai nogrābstās. Kā skatītāji, brīvā laika spēlētāji, bērnu audzinātāji un nodokļu maksātāji.
Tie ir tie acu pāri, kurus reklāmdevēji ar lielu pacilājumu pārdod zīmoliem. Tās ir tās kājas un nūjas, kas ledus hallēs īrē t.s. dārgo ledu, lai neapzināti nodrošinātu iespēju bērniem trenēties uz lētāka. Tā ir tā sabiedrības kritiskā masa, kurai ar saviem lēmumiem tuvināties grib politiķi, turklāt – ne tikai Latvijas. Tas ir prestižs, ar kuru asociēties tiecas spēlētāji.
Pēdējos gados basketbols arvien nopietnāk pieteica savas pretenzijas uz galma sporta veida troni. 20. februāra vakarā Latvijas izlase kaunpilni piekāpās Bulgārijas zemniekiem un nākamo Eiropas čempionātu varēs gaidīt četrus gadus. 21. februārī sākās atkusnis un dīķa hokeja sezonai tika pielikts punkts.
Ezotēriķi teiks, ka tā nebija sakritība. Domājiet, ko gribat, bet jau kārtējo reizi ap hokeju lietas vienkārši sastājas pašas no sevis…