Bērns hokejists – statusa apliecinājums?
Tikmēr “Mogo” hallē otrais periods noslēdzas ar rezultātu 2:6. Vecāku tribīnēs ir daudz, bet emocijas diezgan piezemētas. “Favorīti tiekas pret pastarīšiem, tāpēc arī visi ir tik mierīgi,” secina Māris Pētersons. Viņa kundze Inga atceras savu pirmo saskarsmi ar Latvijas bērnu hokeju: “Savām acīm redzēju, kā pēc spēles pavisam mazu puisīti ar ļoti rupjiem krievu vārdiem strostēja divi treneri. Pie sevis domāju: kur es esmu nonākusi?”
Vecāku kontingents esot ļoti dažāds. Netrūkstot tādu, kam hokejs ir statusa apliecinājums – esot ļoti labi redzams, ka bērns nemaz to negrib, bet vecāki liek. Netrūkst arī tādu, kam jau no paša sākuma ir NHL ambīcijas – atvasēm tiek algoti privātie treneri, apmaksātas nometnes ārzemēs, uzstādīti profesionālie standarti, kas sevī ietver sodu un bonusu sistēmu.
Sporta psihologs Pēteris Egle izskaidrojumu sakāpinātajai interesei un emocijām meklē vēsturē. Proti, spilgtākās Latvijas hokeja zvaigznes ir sējušas ticību, ka sapnis par slavu un panākumiem, kas Latvijā līdzi nes arī kulta zvaigznes statusu, ir reāli sasniedzams.
“Irbe, Ozoliņš, Balderis – viņi nāk no t.s. vienkāršās tautas. No parastām strādnieku ģimenēm. Ja viņi tādi nebūtu, viņu panākumus cilvēki uztvertu citādi. Sak, ja viņi var, arī mēs varam!” skaidro Egle. Viņš turpina: “Vecāki jaucas iekšā visos sporta veidos, bet hokejā bieži vien tas ir slimības līmenī. Kāpēc? Tāpēc, ka hokejistu vecāki par bērnu nodarbi visdārgāk maksā, viņiem ir savs viedoklis. Un pati spēle ir ļoti emocionāla. Sporta spēles jau pēc savas būtības ir sadursme. Kurš ir stiprāks? Noskaidrosim! Vieglatlētikā vecāki reti sēž tribīnēs bērnu treniņu laikā. Hokejā tas ir bieži.”
HS “Rīga” direktors Kārlis Vents lēš, ka slimīgo vecāku īpatsvars varētu būt kādi 30%, turklāt tas katru gadu samazinoties. Lieti noderējuši esot arī LHF rīkotie semināri hokejistu vecākiem. “Man pēc tam nāca klāt mūsu skolas audzēkņu vecāki, kuru bērni jau ir 17 – 18 gadus veci. Viens tēvs teica: “Pēc tā semināra aizgāju mājās un gandrīz raudādams gāju savam dēlam paprasīt piedošanu.” Par visām neadekvātajām izdarībām, ko gadu laikā viņš licis dēlam pārciest. Tēvs saprata, ka psihologs seminārā noraksturojis tieši viņu.”
Bez sava Lāčplēša
Tikmēr “Mogo” hallē trešā perioda sākumā rezultāts kļūst 2:10, taču uz tablo paliek 2:9. Un tā līdz spēles beigām, lai arī gūts tiek vēl vesels lērums vārtu. Pētersonu ģimene man skaidro, ka tāda esot kārtība – maksimālā uz tablo liekamā vārtu starpība esot septiņas ripas. Ja “Mogo” gūtu trešos vārtus, tad uz tablo iedegtos 3:10. Reāli spēle noslēdzās ar 2:18, un rezultātu nav nekādas vajadzības turēt noslēpumā, jo mača protokols pēc tam parādās federācijas mājaslapā. “Viņiem visiem ir telefoni, viņi visi pēc tam pēta protokolus internetā,” saka Inga.
Amizanti, lai neteiktu vairāk. Jāuzteic LHF par to, ka domā pareizajā virzienā, bet tas izpildījums sanācis tāds ne līdz galam pārdomāts…
Tik mazā vecumā rezultāti vēl neko nenozīmē. Pāris gadu laikā viss var sagriezties kājām gaisā. Tomēr Gustava mamma savam dēlam profesionāla sportista karjeru nenovēl. Nevienā sporta veidā. “Profesionāliem sportistiem ir ļoti grūti izveidot normāli funkcionējošu ģimeni, jo viņi bieži nav mājās, pēc karjeras beigām kļūst par treneriem un viss turpinās tādā pašā garā. Manuprāt, ģimene būtu svarīgāka. Turklāt profesionālais sports atstāj briesmīgas sekas uz veselību.” Tētis ir mazliet pielaidīgāks: “Ja viņš tomēr nolemj nopietni sportot, negribētu, lai viņš nonāk to sportistu kategorijā, kas 22 – 25 gados joprojām cer uz savas zvaigznes uzlēkšanu un nezina, ko iesākt pēc sporta. Tas būtu pats sliktākais scenārijs.”
Latvijas hokeja kultu lielā mērā veidojušas ir kulta personības. Hokeja skolas “Rīga” ledus halles gaiteņos šo personību attēli un statistika rotā gaiteņu sienas. Direktora kabinetā goda vietā stāv Ronalda Ķēniņa dāvinātās relikvijas no viņa laika Vankūveras “Canucks”. Neviļus rodas jautājums – kurš šodien ir Latvijas jauno hokejistu elks? Kārlis Vents norāda, ka viena izteikta līdera nav un pēc ilgas domāšanas nosauc Kasparu Daugaviņu un Elvi Merzļikinu. Ne mazāk domīgi ir arī Gustava vecāki – tētis novērojis, ka komandā puikas sekojot līdzi Sidnija Krosbija un citu NHL spīdekļu gaitām.
Latvijas hokejs patlaban ir palicis bez sava karognesēja. Un viņa trūkums ir ļoti jūtams. Tik ļoti, ka 2015. gadā NHL zvaigznes standartiem absolūti neatbilstošais Zemgus Girgensons tika iebalsots Visu zvaigžņu spēles sākumsastāvā… Latvija gaida savu nākamo hokeja Lāčplēsi. Vai tāds vispār ir nepieciešams? “Noteikti!” nešaubās Kārlis Vents. “Latvijas hokejam noteikti ir vajadzīgs savs porziņģis – nākamā lielā zvaigzne. Ik pa laikam pavīd puiši, kas ar savu spēli spēj aizraut, bet mūsu spēlētājiem kaut kā neizdodas pārkāpt pēdējo barjeru un iekļūt superzvaigžņu kārtā. Taču ir daži jaunie, uz kuriem es lieku lielas cerības.”
Hokejs ir Latvijas sporta karalis. Cilvēku vēlme sevi saistīt ar šo sporta veidu ir tik liela, ka tā ģenerē dažādus jocīgus un pat slimīgus blakus efektus, tajā pašā laikā – atraisa cilvēkos tādas pašatdeves rezerves, kādas nevar novērot citu sporta veidu klētīs un druvās.
Līdz ar to rodas jautājums – kāpēc Latvijas hokeja izlasei joprojām nav nekādu vērā ņemamu panākumu?
Turpinājums sekos…