Kas maksā, tas pasūta… treneri
Ar hokeju Latvijā nodarbojas aptuveni 2000 bērnu un jauniešu. Sīvākie konkurenti basketbols savu saimniecību lēš nepilnu 5000 jauno censoņu apmērā, bet jauno futbolistu esot vairāk nekā 10 000. Šādu ainu ieskicēja LHF, LBS un LFF pārstāvji.
Dārdzība un nepieejamība lielā mērā veido hokeja īpašo auru. Pētersonu ģimene hokeja publiku var labi salīdzināt ar basketbolā un volejbolā novēroto. “Šeit ir jaušama lielāka mērķtiecība, ambīcijas – it sevišķi no vecākiem. Ledus ir dārgs, tāpēc neviens neatļaujas tāpat vien kavēt treniņus. Basketbols un volejbols ir daudz pieejamāks, līdz ar to pret tiem daudzi izturas vieglprātīgāk,” novērojusi mamma Inga. Ambīcijas līdzi nes arī dažāda veida emocijas. Hokejā tās dzirksteļojot visvairāk, raisot arī nepatīkamus brīžus.
“Ir vērojamas situācijas, kad fanātisms jau ir pāraudzis slimībā,” atzīst Kārlis Vents. “Pārsvarā tie ir vecāki, kas paši nav nopietni sportojuši; kam ir mazs priekšstats, ko nozīmē komandu sports,” fotorobotu ieskicē HS “Rīga” direktors. Viņš savā praksē ir piedzīvojis daudzus kliedzošus gadījumus, kas Latvijas hokejam godu nedara. “Mūsu hallē ir bijuši gadījumi, kad vecāki savā starpā sakaujas. Ir bijuši gadījumi, kad vecāki sadzeras un spēles laikā iet sist savas komandas treneri – visu bērnu klātbūtnē. Mūsu skolā bija arī gadījums, kad kāds tēvs pēc spēles piegāja pie trenera un tā iesita, ka treneris nokrita bezsamaņā un pēc tam 4 nedēļas gulēja slimnīcā,” kliedzošākos piemērus uzskaita Vents.
Viņš gan uzskata, ka viss nav tik viennozīmīgi, arī treneri neesot bez grēka. “Negribu nolikt trenerus, bet ir gadījumi, kad treneri paceļ roku pret puikām, rupji lamājas. Ja vecāku vērtību skalā tas šķiet nepieņemami, viņi sajūt apdraudējumu savam bērnam, un tad viņi ir gatavi pārraut rīkli jebkuram. Reizēm pie tā noved treneru neprofesionāla rīcība.”
Viens šāds gadījums viņa skolā ieguva plašu rezonansi medijos, kad “Aizliegtā paņēmiena” rīcībā bija nonācis audio ieraksts no ģērbtuves, kurā ar pret bērniem vērstu “daiļrunību” spīdēja trenera palīgs Sergejs Teluškins. Viņš pēcāk uzrakstīja atlūgumu.
Kārlis Vents uzskata, ka pienācīga līmeņa treneru trūkums ir Latvijas hokeja lielākā problēma. “Pašlaik Latvijā mums ir ļoti maz hokeja treneru un ir ļoti daudz hokeja instruktoru. Labu treneru, kas paralēli darbam turpina izglītoties, interesēties par tendencēm – tādu ir ļoti, ļoti maz.”
Netiešu apstiprinājumu kadru krīzei var gūt arī “Mogo” hallē, kur U11 komandu no soliņa dīda Andrejs Lavrenovs. Jā, tas pats Andrejs Lavrenovs no leģendārās 2007. gada Latvijas čempionāta finālspēles, kurai punktu viņš pielika, ar nūju no aizmugures izslēdzot Raimondu Daniliču, kurš jau bija sācis svinēt čempiontitula izcīnīšanu. Sekoja divu gadu diskvalifikācija un liels hokeja līdzjutēju nosodījums. Taču laiks dziedē visas brūces. Valstī ar attīstītu hokeja (sporta) kultūru viņš no bērniem tiktu turēts pa gabalu, bet Latvijā viņš trenē, turklāt – kas zīmīgi – ar labām atsauksmēm. “Gustavam ir bijuši četri dažādi treneri, bet Andrejs viņam patīkot vislabāk,” saka Gustava mamma Inga. “Arī mēs par viņu neko sliktu nevaram teikt, ļoti sakarīgs,” piebalso tētis Māris. Kad vaicāju, vai bērni zina par trenera košo pagātni, Māris uzreiz atbild – zinot visi, ir arī papētījuši “Youtube” krājumus par šo tēmu.
Neformāli aprunājoties ar vairākiem hokeja cilvēkiem, nonāku pie atziņas, ka Latvijas hokeja lielākā problēma esot bieži vien kroplā attiecību kultūra starp treneriem un viņu audzēkņu vecākiem. Pirmie baidās no otrajiem, taču nereti liek lietā smalkus šantāžas paņēmienus, lai piebriedinātu savu kabatu. Sak, turnīrs maksā tik un tik, vari jau savu bērnu nelaist, bet tad nebrīnies, ka viņš pēc tam vairs netiks sastāvā… Otrie savukārt netaupa pirmos – būdama maksājoša publika, tā nereti sagaida, ka bērnu audzināšanā pirmo vijoli turpmāk spēlēs treneris.
“Mums vienu treniņu novadīja arī Bobs Hārtlijs,” stāstu sāk Kārlis Vents. “Viņa stāja un sevis pasniegšana bija tik pārliecinoša, ka neviens vecāks pat neuzdrošinājās apšaubīt viņa kompetenci. Es gan neizslēdzu variantu, ka, ja viņš vienu mūsu komandu vadītu pusgadu, ar laiku tiktu apšaubīta arī viņa kompetence.”