Hokejs ir Latvijas populārākais sporta veids. Tas nav masveidīgākais. Nav arī panākumiem bagātākais. Ne tuvu nav ne lētākais, ne pieejamākais. Un arī veselīgākais ne. Bet tieši hokejs latviešu sirdīm vienmēr rūpējis visvairāk. Kāpēc tā? “Ģērbtuve” turpina rakstu sēriju “Hokeja zeme Latvija”. Kādas pazīmes apstiprina Latvijai bieži piekabināto “hokeja zemes” statusu un kādas liek par šo apzīmējumu pasmīnēt? 2. daļa.
Dzīves teātris
Nav jāstāv rindā pie teātra biļešu kases, lai varētu vērot izrādi. Esmu ieripojis Sergeja Žoltoka vidusskolas stāvlaukumā un no automašīnas salona vēroju ainu, kas varētu kalpot jebkuram Latvijas hokeja prezentācijas video. Ir darbadiena, 15:00 pēcpusdienā, bet stāvlaukums ir pārpildīts ar automašīnām un vecākiem, kas stiepj jauno censoņu hokeja somas. Daži cenšas šo izmisīgo nodarbi veikt paši, citu vietā to dara mammas, kamēr topošie hokejisti jau ieurbušies tālruņu ekrānos. Tikmēr fonā nākamā censoņu grupa jau rībina novecojušā sporta laukuma asfalta skrejceļu. Ja pirmo apli vēl visi veic kopā, tad jau otrajā līderu uzdotais temps ne visiem ir pa spēkam. Labākie cenšas izpatikt malā stāvošā trenera hronometram, citiem šādu ambīciju nav un virsroku ņem vēlme mierīgi parunāties ar savu līdzskrējēju – kā teikt, ja reiz esam satikušies…
Interesanti, kādas būs ainiņas varoņu dzīves pēc 10 gadiem, pie sevis prātoju. Vai ātrākie skrējēji spēlēs NHL? Varbūt tie būs zēni, kas paši stiepa somas, vecākiem atvēlot vien iecelšanu mašīnā? Taču uzzināt to nebūs lemts un arī prātošanai nav laika, jo esmu ieradies uz tikšanos ar Hokeja skolas “Rīga” direktoru Kārli Ventu.
Rakstu sērijas 1. daļā viesojos arī “Hokeja pasaules” veikalā, kur man stāstīja, ka galvenā klientūra augošajam biznesam esot jaunie hokejisti un viņu vecāki. “Ar katru gadu paliek arvien vairāk komandu, turklāt ne tikai jaunākajā vecuma grupā,” apstiprina HS “Rīga” direktors Kārlis Vents. Viņa uzdevums ir veicināt nākamo Latvijas hokeja zvaigžņu uzmirdzēšanu. “Mēs neesam privāts klubs, tāpēc mēs prasām rezultātu, taču – pēc satura, nevis uz tablo. Man vajag, lai 10 gadus vecs zēns vispirms tehniski pareizi slido, nevis met piecus vārtus spēlē.”
Hokeja skolas ledu pirmā treniņu grupa graiza jau 6:30 no rīta. Citos sporta veidos bērni tik agri uz treniņiem nedodas, bet citos sporta veidos nav arī tāda pieejamības deficīta, kāds tas joprojām ir hokejā. Lai arī haļļu skaits ir izaudzis līdz 20, Latvijas hokeja infrastruktūru par pilnvērtīgu nekādi nenosauksi. Iespējams, tieši šie agrie rīti, kam cauri gājuši arī teju visi bijušie un esošie Latvijas izlases spēlētāji, un to radītais sīkstums ir viens no Latvijas hokeja stūrakmeņiem, jo, lai izskaidrotu mūsu valstsvienības turēšanos augstākajā divīzijā, ar racionāliem argumentiem ir par maz.
“Ir tādi vecāki, kurus es redzu tikai pie līguma parakstīšanas ar hokeja skolu un varbūt pēc tam arī retu reizi kādā spēlē. Puikas paši brauc un visu dara. Un ir tādi vecāki, kuriem es vaicāju, vai viņi arī kaut kur strādā. Es atnāku 8:30 uz darbu, viņi jau ir priekšā. Es vakarā eju prom, viņi joprojām ir hokeja skolā,” uz dažādajiem vecāku fanātisma līmeņiem norāda HS “Rīga” direktors.
Kad vairs neatliek laika iedzert…
Ir 26. oktobra vakars, un es esmu ieradies “Mogo” hallē, lai klātienē vērotu Latvijas bērnu čempionāta spēli U11 vecuma grupā starp mājiniekiem “Mogo” un HS “Rīga” komandām. Jaunā “Mogo” hokejista Gustava Pētersona vecāki Māris un Inga ir piekrituši pavērt durvis uz Latvijas jauno hokejistu vecāku ikdienu. No viņu skatupunkta. “Ar rezultātiem iepriecināt nevaram, šosezon ir bijis arī 2:33,” pirms spēles brīdina Inga.
Tomēr pirmais periods aizrit līdzīgā cīņā un noslēdzas neizšķirti – 1:1. “Jānobildē tablo,” ironiski saka Māris. “Tik labs pirmais periods mums šosezon vēl nav bijis.” Viņa sieva papildina: “Šodien mums vismaz ir vārtsargs, dažās iepriekšējās spēlēs vārtsarga formu vilka laukuma spēlētāji, kuri ar to nemaz nespēja piecelties kājās. Beigās jau nesmējās pat pretinieki,” bērnu hokeja kolorītu ieskicē Inga Pētersone.
8 gadus vecajam Gustavam hokejs nav vienīgais sporta veids – ripas dzenāšanu viņš apvieno ar treniņiem basketbolā un volejbolā. “Katru dienu viņam ir kāds treniņš vai sacensības, bet sports viņam ļoti patīk jau no mazām dienām,” saka tētis Māris, kurš pats Murjāņu sporta ģimnāzijā spēlējis volejbolu. Savukārt mamma savulaik ir trenējusies basketbolā – hokejs nav starp viņas iecienītākajiem sporta veidiem. “Liekas mazliet par vulgāru,” skaidro Inga.
Viņa ir pilna laika mamma saviem bērniem (Gustavam ir arī vecāka māsa) jeb, kā pati saka, bērnu menedžere – vadā uz visām aktivitātēm un paralēli studē. “Es nekaunos par to, ka nestrādāju – priecājos, ka varu tik daudz laika veltīt bērniem un izdzīvot viņu dzīves notikumus kopā ar viņiem.” Savukārt tētis Māris stāsta, ka jau divus gadus nelieto alkoholu, jo vienkārši neesot kad… Līdzīga situācija ir daudzu citu jauno hokejistu vecākiem – vadāšanu uz treniņiem ar striktām darba stundām apvienot ir teju vai neiespējami, tāpat nākas pakārtot visu savu brīvo laiku un atstāt novārtā savus hobijus.
Arī finansiāli hokejs vecākiem nav lēts prieks. “Entuziastu” līgas dibinātājs Roberts Pļāvējs (viņš strādā arī Latvijas Hokeja federācijā) atsaucas uz pētījumu: “Salīdzinātas izmaksas, vecākiem uzturot jaunos hokejistus un jaunos basketbolistus. Starpība ir grandioza. Viens hokejists vecākiem gadā izmaksā vismaz 5000 eiro, bieži vien krietni vairāk. Savukārt basketbolā bieži vien pietiek ar nepilniem 1000 eiro gadā.” Pētersonu ģimene, kuras atvase trenējas gan basketbolā, gan hokejā, lēš, ka starpība izmaksās esot vēl lielāka.