Uz finālistu dueli – 168 skatītāji
Ir 12. septembris, un es dodos uz hokeja halli, kura nav uzcelta deviņdesmitajos, bet pavisam nesen. Latvijas čempionātā iepriekšējās sezonas finālistu duelis – “Kurbads” pret “Zemgale/LLU”. Rumbulā celtā “Kurbada” ledus halle būtu sarežģīti sasniedzama ar sabiedrisko transportu, bet nabagi hokeju nespēlē un vismaz Rumbulā – arī neskatās. Ieejas biļetes – trīs eiro par stāvvietu, četri par sēdvietu. Lielākā daļa taupīgo latviešu iegādājas stāvvietas, lai vēlāk, spēles gaitā, aizpildītu brīvās sēdvietas.
Kopš Rīgas “Dinamo” t.s. atdzimšanas Latvijas čempionāts ar ažiotāžu nespīd. Latvijas čempionāta ziedu laiki bija 90. gadu vidū, mirkli pirms banku krīzes, kad atsevišķas spēles Sporta pils tribīnēs pulcēja vairākus tūkstošus skatītāju. Tūkstošgades sākumā daudzi laimes meklētāji atgriezās pašmāju klubos, tāpēc mainīgu, bet brīžiem solīdu skatītāju interesi raisīja tādu klubu kā “Rīga-2000”, “Liepājas Metalurgs” un “ASK/Ogre” savstarpējās cīņas, bet pēdējā desmitgade ir pagājusi “Dinamo” un KHL zīmē.
Taču Latvijas čempionāta cīņas notiek, un iepriekšējās sezonas finālistu duelis ir labākais brīdis, lai pagaršotu pašmāju čempionāta hokeju. Līdzi esmu paņēmis īstenu hokeja fanu Renāru Grāvīti, kurš ikdienā strādā Valsts policijā un savai līdzdalībai amatieru hokejā enerģiju un līdzekļus netaupa. “Es no 5 gadu vecuma lasīju avīzes, konkrēti sporta lapas, un krāju informāciju par hokejistiem. Tās bija 90. gadu beigas, laiks, kad Latvijas izlase sāka spēlēt augstākajā divīzijā. Tas ir atstājis nospiedumu uz visu dzīvi, hokejs ir sporta veids, kuram sekoju visvairāk,” savu fanošanas vēsturi ieskicē Renārs un piebilst, ka avīžu izgriezumu kopotos rakstus ārā nav izmetis. Relikvijām ir relikviju vērtība arī tehnoloģiju laikmetā, pie sevis nodomāju.
“Kurbads” ir pacentušies – uzcēluši glītu, kompaktu halli, lielu uzmanību pievēršot Latvijas hokeja vēstures godināšanai. Nokomplektējuši labu komandu ar tādiem uzvārdiem kā Sprukts, Cipulis, Galviņš un Rēdlihs priekšgalā. Ir sava fanu čupiņa, kas tērpusies kluba krāsās un bruņojusies ar bungām. Uz šo spēli tie ir kādi desmit cilvēki, taču reālais atbalsts tribīnēs ir krietni lielāks. Spēles protokolā norādīti 168 skatītāji, kas ir ļoti tuvu mūsu spēles laikā paustajām aptuvenajām aplēsēm (kādi 200 – 300).
“Ir interesanti pavērot, kā spēlē bijušie izlases spēlētāji. Dažs labs arī tagad varētu pretendēt uz iekļūšanu izlasē,” vērojot spēles pirmās minūtes, nosaka Renārs. “Ātrums ir labs, spēles līmenis ir solīds. Šādu līmeņa hokeju var skatīties,” viņš vērtē. Pats viņš savulaik ilgus gadus nodarbojies ar kalnu slēpošanu, pēc tam ar florbolu. “Es labprāt būtu spēlējis hokeju, bet manā dzimtajā pilsētā Siguldā halles nav. Visiem man zināmajiem Siguldas hokejistiem strādāja tēvi, bet mammas vadāja uz treniņiem.”
Kad nospriežam, ka nav bijis neviena noraidījuma, kā uz pasūtījumu tiesnesis paceļ roku un “Kurbada” vārtsargs pamet vārtus, lai dotu vietu sestajam laukuma spēlētājam. Jau pēc brīža publika eksplodē, jo Jānis Sprukts no otra laukuma gala filigrāni raida ripu savos vārtos. Pēc pārējiem gūtajiem vārtiem tādu ovāciju nebija, tāpēc jāsecina, ka šedevram uzgavilēja arī “Kurbada” fani…
Amatieri velk vezumu
Tēzi par Latviju kā hokeja zemi spārno situācija ap amatieru hokeju. Tas katru gadu kļūst arvien masveidīgāks, nebūdams pats lētākais un pieejamākais sporta veids. Tiekos ar Robertu Pļāvēju, vienu no Entuziastu hokeja līgas dibinātājiem. Roberts palepojas – sezona vēl nav sākusies, bet pieteikušās jau 90 komandas. “Pēdējos 5 gados amatieru līmenī ir radušās vismaz 50 – 60 jaunas amatieru komandas. Uz mūsu mazo iedzīvotāju un haļļu skaitu, tas ir iespaidīgi,” novērojis Roberts.
Pats viņš hokeju sācis spēlēt pirms 9 gadiem, hokeja bacili noķēris uzreiz. To prom neaizdzina pat karjeras pirmajā mēnesī salauztā kāja. Izbaudot amatieru hokeja sacensību sortimentu, Robertam ar domubiedriem dzima ideja par savas līgas izveidi. “Mēs – trīs džeki, kas tikko bija sākuši spēlēt hokeju – domājām, ka varam radīt labāku produktu.”
Entuziastu hokeja līga publicitāti ap amatieru hokeju ir pacēlusi jaunā līmenī. Video un foto apskati, dažādas statistikas. Cilvēkiem, kuriem bērnībā hokejs dažādu iemeslu dēļ ir gājis secen, šī ir iespēja kaut nedaudz izbaudīt to emociju gammu, par kuras pārēšanos apskausti viņu elki. “Esam novērojuši, ka arvien vairāk parādās tādu komandu, kas slido divus trīs gadus. Kāpēc? Negribu sevi slavēt, bet viens no iemesliem varētu būt – amatieru hokejs ir kļuvis redzamāks,” vērtē Pļāvējs.
Hokeju spēlēt nevar kurš katrs. Un runa nav par rakstura iezīmēm vai fizioloģiskajām īpašībām. “Ar hokeju nodarbojas cilvēki, kuru ienākumi ir virs vidējā vai krietni virs vidējā līmeņa Latvijā. Hokejs ir dārgs sporta veids,” pauž Entuziastu līgas dibinātājs. “Jebkura izkāpšana uz ledus maksā 15 eiro.”
Sporta psihologs Pēteris Egle amatieru hokeja popularitātes aizmetņus meklē Latvijas hokeja vēsturē. “Padomju laikos bija tikai pusotra halle, bet cilvēki rāvās spēlēt hokeju. Ļoti populāri bija “Zelta ripas” turnīri jauniešiem, kas notika uz āra laukumiem. Daudziem hokejs bija nepiepildīts bērnības sapnis haļļu neesamības un lielo izmaksu dēļ. Kad cilvēks ir pieaudzis un pienācīgi pelna pats, loģiski, ka viņš metas piepildīt bērnībā neizsapņoto sapni.”
“Hokeja prestižu lielā mērā veido tā ekskluzivitāte,” uzskata Roberts Pļāvējs un viņam neklātienē piebalso arī sporta psihologs Egle. Ekskluzivitāti veido ne visiem paceļamās izmaksas un ne visiem tuvumā esošās halles. Lai arī Latvijas Hokeja federācijas mājas lapā norādītas 20 halles (pirms 20 gadiem bija tikai divas), lielo spēlēt gribētāju skaitu piedāvājums neapmierina. “Vēl lielāku hokeja izaugsmi kavē ierobežotais haļļu skaits. Mums ir komandas, kas slido arī divpadsmitos vakarā,” zina teikt Pļāvējs. Viņš ir pārliecināts, ka bez amatieru hokeja biezuma grūti būtu iedomāties Latvijas hokeju kā tādu. “Amatieru hokejs viennozīmīgi ir visa Latvijas hokeja balsts. Lai augtu jaunie censoņi un augsta līmeņa hokejs Latvijā turpinātos, viņiem vajag kaut kur slidot. Halles ir ļoti dārgas, uzturēt tās tukšas nav iespējams. Amatieri par ledu maksā visdārgāk, vidēji 250 eiro stundā. Ja nebūtu amatieru hokeja, varam tikai modelēt, kas notiktu ar Latvijas hokeju kopumā.”