Hokejs ir Latvijas populārākais sporta veids. Tas nav masveidīgākais. Nav arī panākumiem bagātākais. Ne tuvu nav ne lētākais, ne pieejamākais. Un arī veselīgākais ne. Bet tieši hokejs latviešu sirdīm vienmēr rūpējis visvairāk. Kāpēc tā? “Ģērbtuve” sāk rakstu sēriju “Hokeja zeme Latvija”. Kādas pazīmes apstiprina Latvijai bieži piekabināto “hokeja zemes” statusu un kādas liek par šo apzīmējumu pasmīnēt? Par to visu – tuvākajās nedēļās. 1. daļa.
Valis akvārijā
Mana vārdadiena ir 29. aprīlī. No visām dāvanām, ko vārdadienās esmu saņēmis, prātā palikusi tikai viena – Latvijas izlases krekls ar manu uzvārdu un sakrālo astoto numuru. Lai arī Latvijas izlasē tolaik ar to biežāk spēlēja Vjačeslavs Fanduļs, astotais numurs manai paaudzei vienmēr asociēsies ar Sandi Ozoliņu. Hokeju esmu spēlējis tikai dīķa mērogā, bet nav bijusi tāda reize, kad ziemas jakai pa virsu nebūtu stīvējis šo vārdadienas dāvanu. 2001. gadā pēc uzvaras pār ASV šajā kreklā es nakšņoju, 2006. gadā ar to mugurā lepni soļoju uz pasaules čempionāta spēli pret Slovēniju, kuru uzvarējām ar 5:1. Šķiet, tas ir viens no Latvijas hokeja popularitātes stūrakmeņiem – teju katram hokeja skartajam ir šāda veida atmiņas. Lai arī visu mūžu esmu spēlējis basketbolu, man nekad nav bijis Latvijas izlases krekls un nav arī nekādu izceļamu atmiņu.
Ideja par rakstu sēriju dzima… vērojot ažiotāžu ap “Prāta Vētras” koncertiem. Lai kādi panākumi būtu tādiem māksliniekiem kā Dons, “Instrumenti”, Intars Busulis, “The Sound Poets”, atliek ik pa dažiem gadiem pašmāju koncertus izziņot “Prāta Vētrai”, un Latvijas šovbiznesa akvārijā iegāžas valis. Līdzīgi ir ar hokeju – lai arī vērā ņemami panākumi hokejam nekad nav bijuši (trīs septītās vietas sporta veidā, ar kuru nopietni nodarbojas padsmit valstis, par sevišķu panākumu taču nenosauksi), atliek iestāties pavasarim un visi brieži, aļonas un porziņģi var iet atpūsties.
Personību starojuma apspīdēts
“Kā būtu, ja būtu” ir nepateicīgs formāts, taču atļaušos teikt – ja pagājušā gadsimta 60. gadu beigās pie nīkuļojošā Rīgas “Dinamo” stūres nebūtu stājies ambiciozais, ar hokeju apsēstais krievu speciālists Viktors Tihonovs, šādas rakstu sērijas nebūtu, jo hokejs Latvijā nebūtu nacionālā vājība. Tihonova nežēlīgās vasaras nometnes Kandavā ieguva “Kandavas elles” goda nosaukumu, bet deva rezultātu. 1970. gadā uzceltā Rīgas Sporta pils kļuva par Latvijas hokeja svētnīcu un kulta vietu, bet ledus laukuma graizītāji – par fanu pielūgsmes objektu. “Bieži vien es un citi pazīstamākie spēlētāji gājām uz Jaunatnes teātri, lai mūs nogrimē, pielīmē ūsas klāt. Lai var iziet sabiedrībā un par to nākamajā dienā nebūtu jāmaksā sods,” pirms 3 gadiem smējās Rīgas “Dinamo” pirmais kapteinis Andris Hendelis, kad par viņu (un laikabiedriem) veidoju materiālu “Sporta Avīzei”.
Hendeļa ēra nebija ilga, no viņa stafetes kociņu uz teju divām desmitgadēm pārņēma Helmuts Balderis, viens no tā laika spilgtākajiem uzbrucējiem pasaulē, kura izcilību raksturo kaut vai fakts, ka NHL viņš debitēja 37 gadu vecumā – 4 gadus pēc profesionālās karjeras beigām… 90. gadi pavēra vaļā robežas un ceļu uz NHL. Baldera ēra jau bija aiz muguras, Latvijas sporta līdzjutēju absolūtie mīluļi nu bija Sanhosē “Sharks” duets Artūrs Irbe un Sandis Ozoliņš, kas ar citu spēlētāju piepalīdzēšanu hokeja kā kulta sporta veida statusu Latvijā nosargāja vēl divas desmitgades. “Atsevišķu personību loma Latvijas hokeja popularitātē ir bijusi ļoti liela,” vērtē Ilmārs Latkovskis, bijušais žurnālists, patlaban Saeimas deputāts, kurš gaidāmajās vēlēšanās vairs nekandidēs. “Rīgas “Dinamo” nebija latviska komanda, bet līderis bija Helmuts Balderis. Līdzīgi vēlāk bija ar Latvijas izlasi – deviņdesmitajos tā nebija latviska komanda, taču populārākie Latvijas spēlētāji bija Artūrs Irbe un Sandis Ozoliņš.”
Sporta psihologs Pēteris Egle uzskata, ka Latvijas hokeja fenomenu veido vairāku apstākļu sakritība. “Bez preses labvēlības, spēļu atspoguļojuma televīzijā un spilgtiem personāžiem hokejs nebūtu sasniedzis tādu popularitāti. PSRS laikos dabūt biļetes uz Rīgas “Dinamo” spēlēm bija ārkārtīgi sarežģīti. Cilvēki 4.00 no rīta ieņēma vietu rindā pie kases. Pēc PSRS sabrukuma likās, ka hokejs Latvijā sabruks, bet jaunu popularitātes vilni radīja mūsu NHL spēlētāji. Deviņdesmitajos viņi bija ārkārtīgi populāri. Kad Ozoliņš izcīnīja Stenlija kausu, par to runāja visi. Domāju, publicitāte, kas bija ap hokeju deviņdesmitajos – Latvijas izlasi un NHL spēlētājiem -, bija viens no iemesliem, kāpēc sāka celt hokeja halles.”