Bērnībā mani basketbola treneri pie lielākām slodzēm mēdza mūs uzmundrināt, sakot, ka esam izdarījuši pareizo izvēli – svīstot treniņos, kamēr citi dirn pie datoriem un neko nedara. Kad arvien biežāk lasu par e-sportistiem, kuri pelna miljonus, sāku justies piekrāpts no savu treneru puses…
Tagad, kad pašam nākas iekāpt trenera kurpēs un trenēt mazos regbistus, viņu sarunas par datorspēlēm es dzirdu katrā atelpas brīdī un pie mazāk intensīviem vingrinājumiem – arī to izpildes laikā. Taču sākt moralizēt, cik tas ir nepareizi, man nenāk ne prātā, jo – esmu mācījies no savu treneru kļūdām. Ja tā padomā, liela daļa mana laika dirnētāju, kuri “izaugšot par neveiksminiekiem”, kā par spīti izveidoja sekmīgas karjeras IT nozarē. (Slavenais izgudrotājs, pasaulē bagātākais cilvēks Īlons Masks pat teicis, ka bez video spēlēm nebūtu neko sasniedzis.)Tikmēr mans augstākais punkts sportā ir bijuši nopelnīti kuponi pusdienām bistro “Ņamma”, kur dzeramais bija jāpiepērk par savu naudu.
Protams, nav jau viss tik pliekani – sportā gūtais rūdījums dzīvē lieti noder. Bet mēs, sportisti, mēdzam pārvērtēt tā nozīmi, nepiedomājot, ka, piemēram, mūzikas skolā, tautas dejās vai kūts tīrīšanā gūtais rūdījums, iespējams, ietver sevī pat vēl lielāku dzīves krampi. To var attiecināt uz jebkuru lietu dzīvē, ko dari uzcītīgi. T.s. īstie sportisti bauda daudzas sabiedrības atvēlētās privilēģijas, kas tiek pamatotas ar vārdkopu “bet tur ir ieguldīts tik mežonīgs darbs!”, tā arī neaizdomājoties – kuras tad ir tās sfēras, kurās izcilību kāds sasniedz bez mežonīga darba?
Ja “mežonīgu darbu” saprot tikai ar skraidīšanu pa apli un smagu priekšmetu bezmērķīgu cilāšanu (prātā nāk anekdote par 8 stundu darba dienu – četras stundas raku bedri, atlikušās četras bēru ciet, smagi visu dienu nostrādāju!), tad nav jābrīnās, ka pasaule kādā brīdī sāk šķist neizprotama un dzīve – netaisnīga.
Taču e-sports tikmēr arvien bezkaislīgāk uzglūn no katra stūra. Viņnedēļ man pat zvanīja kāda uzņēmuma pārstāvis un aicināja producēt e-sporta popularizēšanai domāto mārketinga saturu. Lielie zīmoli arī Latvijā ap e-sportu sāk pulcēties kā ap barikāžu ugunskuru, paši gan pagaidām īsti neapjaušot, kas tas ir par zvēru, ko tāds ziemā ēd un kādu taustāmu labumu tas zīmolam dos. Tikpat kusli šobrīd izskatās arvien aktīvākie mediju centieni e-sportu atspoguļot kā tradicionālo sportu, mākslīgi mēģinot auditorijai, kas pieradusi pārtikt no alus un šašlika, pēkšņi galdā nolikt vegānu ēdienkarti, sakot: praktiski tas pats vien ir!
Ar e-sportu kā karstu kartupeli pēdējos gados spēlējas arī olimpiskā kustība. Būdami izteikti veca (vidējā auditorija svārstās ap 55 gadiem), tā ar siekalām mutē skatās e-sportu apstāvošo jauniešu virzienā, taču cerētā olimpiskā debija 2024. gadā Parīzē e-sportistiem izpaliks. “Business Insider” ieskicēja divu dažādo pasauļu konfliktu – olimpiskā kustība būtu gatava apsvērt e-basketbola un tamlīdzīgu e-sporta spēļu ieviešanu, bet pašā e-vidē daudz populārākas ir dažādas stratēģijas un šaušanas spēles, kuras piešķilt plašākai pasaulei ar olimpisko lāpu vēl neviens nesteidz. Izskatās gan, ka agrāk vai vēlāk līdz tam tāpat nonāks, jo šogad olimpiskajā programmā būs arī skeitbords, klinšu kāpšana un sērfings, bet 2024. gadā varētu debitēt arī ielu dejas.
Pandēmija e-sportam ir nākusi kā svētlaime. Laikā, kad visa pasaule pārorientējusies uz attālinātu un digitālu ikdienu, ir sfēras, kas var berzēt plaukstas. Tā, piemēram, hanteļu cilātāju mūždien apsmietie, bet oficiāli atzītie sporta veidi dambrete un šahs dzīvo, bēdu nepazīstot. Globālās pandēmijas laikā iznākušais “Netflix” seriāls “The Queen’s Gambit” šaha popularitātei pasaulē piestiprināja tādu raķeti, ar kuras jaudu lepotos pat NASA zinātnieku komanda.
Nav pareizo vai nepareizo sporta veidu. Nav noderīgu vai mazāk noderīgu disciplīnu. Jebkurš sporta veids ir klaji bezjēdzīgs tā primitīvajā izpausmē: vai tā ir kāda priekšmeta iedabūšana grozā vai vārtos, mešana tālumā vai lēkšana augstumā, skriešana ātri vai skriešana ilgi, smagumu celšana vai peldējums, kas beigu galā noslēdzas tā sākumpunktā. Pievienotā vērtība praktiskajā izpausmē no pašas nodarbes ir tāda pati, kā ar to bedres rakšanu un pēc tam aizbēršanu.
Pievienoto vērtību veido motivācija, ar kādu šīs nodarbes darām, bet pašu nodarbju pastāvēšanu nosaka tikai tas, vai pasaulē ir pietiekami daudz cilvēku, kas grib to darīt un savu varēšanu atrādīt citiem. Tiem citiem, kuri vēlas uz to skatīties, par to maksāt un pēcāk – arī atdarināt.
E-sporta invāzija pasaulē ir loģiska un tajā nav nekā nepareiza. Jā, iespējams, pieaugs diabētiķu un sirds slimnieku skaits, bet, ziniet – pēc smagas muguras traumas un izoperētām ceļgala krusteniskajām saitēm manī kaut kā nemājo pārliecība, ka manis izvēlētais ceļš būtu bijis veselīgāks nekā tiem “dirnētājiem”…
“Ģērbtuves” devīze ir “Subjektīvi par sportu” un es pilnīgi subjektīvi e-sportu neuzskatu par nekādu sportu un “Ģērbtuves” slejās tam uzmanību vairs nepievērsīšu, pat ja Latvija tur sāks smelt olimpiskās medaļas un visa mana treniņgrupa pilnībā aizmirsīs par regbiju un nodosies ekrāniem.
Tikmēr apkārtējās vides centieni e-sportu integrēt ikdienas popkultūrā izskatās dīvaini, neveikli un pat nevajadzīgi. Tas būtu tas pats, kas, reaģējot uz porno industrijas pieaugušo popularitāti pasaulē (industrijas gada peļņa pārsniedz 12 miljardus dolāru), Latvijas Televīzija ik vakaru pēc “Panorāmas” sāktu skatītājiem piedāvāt nozares labāko veikumu.
Katrai subkultūrai ir tiesības uz pastāvēšanu un dabīgu, nevis mākslīgu attīstību. Tur, kur tā organiski iederas un ir ērti sasniedzama tiem, kas vēlas to sasniegt.
Jūs taču arī uz picas neliekat banānus, vai ne?