Dārgo Latvijas futbol!
Zinu, ka mūsu attiecības pēdējos gados ir pairušas, es reti izrādu par tevi interesi, taču pēdējā laikā iedomājos par tevi arvien biežāk.
Izskatās, ka tev nesokas gludi. No tā, ko pēdējā laikā par tevi esmu dzirdējis, man atmiņā iespiedušās tikai šādas epizodes: kā nedēļu pirms Krištianu Ronaldu ierašanās no “Skonto” stadiona atsavināja beņķus; kā par cigarešu kontrabandu uz robežas ciet paņēma Bērnu futbola centra “Daugavpils” autobusu; kā cilvēks-inkognito pirms Futbola federācijas ārkārtas kongresa staipīja apkārt telefonu un austiņas, lai interesentiem atskaņotu prezidenta Gorkša un no futbola it kā uz mūžu padzītā Gavrilova sarunu ierakstus; kā pēc 0:5 ar Slovēniju kāds neapmierināts skatītājs meta futbolistiem ar saviem apaviem…
Saka, ka gremdēties atmiņās nav veselīgi, bet man ļoti patīk dziesmas rindas: “Es esmu bagāts – man pieder viss, kas ar mani ir noticis.”
Kādreiz mēs daudz vairāk turējāmies kopā. Tā pa īstam satuvinājāmies, kad tu mēroji ceļu uz to smalko galma balli Portugālē. Kā laiks skrien – tas bija pirms 15 gadiem! Pat vairāk – skrējiens sākās divus gadus pirms pašas balles, tavs pavadītāju pulks auga no spēles uz spēli. Un es arī ielēcu tajā intereses vagonā, liku kabatā katru faktu.
Uzzināju, ka Dzintars Zirnis ne vārda nerunā latviski; ka Mihails Zemļinskis gandrīz visas pendeles sit vārtiem pa vidu; ka Igors Stepanovs spēlē Londonas “Arsenal” (lai arī es viņu tur nekad nebiju manījis); ka Māris Verpakovskis oriģināli ir no Liepājas un vietējie galīgi nespēj viņam piedot nodevīgo pāriešanu no “Liepājas Metalurga” uz Rīgas “Skonto”. Un ka veiksmi nesošais studijas ekspertu tandēms ir Miķelis Rubenis un Guntis Skrastiņš.
Pati galma balle Portugālē nelika vilties. Nu, labi – varbūt nedaudz. Piemēram, kad Oļegs Blagonadeždins kameru priekšā un mikrofonu tiešā tuvumā laukuma malā mātes vārdiem skubināja tūļīgo bumbu padevēju. Vai kad tas angļu tiesnesis spēlē pret Vāciju izlikās neredzam, kā friči soda laukumā mīca Māri Verpakovski. Eh, būtu nozīmējis kaut vienu pendeli uz draudīgā Olivera Kāna vārtiem un tad varētu pārliecināties, vai arī Olivers Kāns zina, ka Miša pendeles mīl sist vārtiem pa vidu.
Joprojām uzskatu, ka tā smalkā balle Portugālē ir iespaidīgākais notikums, kādā Latvijas sporta bandinieki jebkad ir nonākuši.
Toreiz – tajā košajā 2004. gadā – no galvas varēju nosaukt vismaz 11 futbolistus visām astoņām Virslīgas komandām. Galu galā, čempionu liktenis togad noskaidrojās spēlē starp “Liepājas Metalurgu” un “Skonto”, kad Liepājā uz spēli ieradās 6500 skatītāji un daudzi vēl palika aiz sētas. Un kas tas bija par trilleri! Pēc pirmā puslaika 2:0 Liepājai, 88. minūtē jau 2:3 vadībā “Skonto”, bet 90. minūtē uz “Skonto” vārtiem nozīmē pendeli, kuru visu sezonu nekļūdīgi situšais Genādijs Soloņicins… pāršāva pāri vārtiem. Liepājai titulam būtu pieticis ar neizšķirtu… Uh!
Pēdējo 15 gadu laikā vairs neesam tik saskanīgi dzīvojuši. Pat vairs neatceros, kurā brīdī tu manu uzmanību sāki zaudēt. Vai tas bija tālajā 2007. gadā, kad Daugavpils “Dinaburg” Baltijas līgā spēlēja ar igauņu “Trans” un daugavpiliešu vārtsargs Fjodorovs pēdējās minūtēs bumbas ievadīšanā spēlē sāka piekopt boulinga elementus? Komandas vadība gan pēc tam taisnojās, ka vārtsargam dienu iepriekš bijusi dzimšanas diena un tās svinībās visa komanda bija kārtīgi iemetusi. Bet pat manam naivajam prātam likās dīvaini, ka iepriekšējās dienas svinības iedeva galvā tieši spēles 89. minūtē un ne ātrāk.
Līdzīgus pigorus pēc tam rindas kārtībā atkārtoja arī pārējās Latvijas komandas. Mans favorīts joprojām ir tas “Babītes” aizsargs, kurš tā vietā, lai novērstu pretinieku uzbrukumu, nolēma ciešāk sasiet savu apavu šņores. Un tas Ilūkstes komandas vārtsargs, kurš mīlēja uz sintētiskā laukuma tīrīt no apaviem ārā zemi, dauzot tos pret vārtu stabu. Šī pārcenšanās, kā likums, vienmēr atnesa zaudētus vārtus jau brīdi vēlāk.
Latvijas izlase manu uzmanību vēl kādu brīdi spēja noturēt, bet – tikai kādu brīdi. Kad sākām izsēt punktus pret pundurvalstiņām, kas līdzās dažiem profesionāļiem laukumā sūtīja sākumskolas skolotājus un suņu nogurdinātus pastniekus, emocionāli ieguldīties tajā vairs nebija iespējams. Kad pasaules rangā jau uz papēžiem sāka mīt daža laba valsts, kas asociējās tikai ar kanibālu apēstiem vācu tūristiem, kuri bija izvēlējušies nepareizo pludmali atvaļinājumam, tad jau palika šķērmi ap dūšu. Burtiski.
Šķiet, ka emocionālo atsalumu veicināja arī tas, ka mans futbola izlases favorīts Mihails Zemļinskis izrādījās reti nejēdzīgs Saeimas deputāts. Principā viņa ievēlēšana man ir tikpat liela mīkla kā KPV LV vēlētāju izmisīgā vēlme no saraksta pēdējās vietas Saeimā iecelt Ivaru Pugu.
Ak, Latvijas futbol! Vieglāk būtu atmest tev ar roku, bet arī to nevar, jo tu esi masveidīgākā sporta spēle Latvijā. Tik daudz bērniem visā Latvijā tu esi sapnis un cerība, tik daudziem – vienīgais veids, kā atrauties no ekrānu ņirboņas.
Dziļi sirdī es ticu, ka kādudien tu apmetīsi kūleni un atkal sāksi kaut ko uzvarēt un, kas zina, varbūt pat skatīties vēl vienas galma balles virzienā. Dziļi sirdī es ticu, ka kaut kur tepat ap stūri ir jauna spēlētāju paaudze, kurai ir lielāka pašcieņa, augstākas ambīcijas un patiesa vēlme tās īstenot. Paaudze, kas zina, ka Krištianu Ronaldu tik labi spēlē nevis tāpēc, ka viņam tā sanāk, bet tāpēc, ka ir sevī ieguldījis milzīgu individuālo darbu. Un, ja mūsu jaunajiem pietiks prāta un uzņēmības pašiem noraut fanātisma kloķi, tad tev, Latvijas futbol, būs arī pa kādai gaismiņai lielajā pasaules futbola zvaigznājā.
Bet pagaidām ir tikai bars neko neizsakošu uzvārdu, no kuriem lielākā daļa nopelna sev nesliktu iztiku Latvijas komandās, kapitalizējot to, ka viņiem kabatā ir Latvijas pase. Izlasē viņus laukuma malā dīda kaut kāds ārzemju treneris – it kā labs, it kā dārgs. Gadā tas izmaksājot summu, kas rakstāma ar sešiem cipariem. Bail pat iedomāties, cik būs jāmaksā nākamajam, kurš piekritīs likt galvu cilpā… Un visai šai postažai kā jumts – tas tracinošais, absolūti nevietā/nelaikā visur kā nelaime uzglūnošais #11vilki imidžs.
Dārgo Latvijas futbol! Kāpēc tu esi tāda miskaste?