Tas tagad ir oficiāli. Latvijas bobsleja un skeletona saimes gadiem ilgi krātie īleni nevis vienkārši izlīduši, bet ar troksni izbiruši no maisa. Turklāt tas noticis pašā šķietami neloģiskākajā brīdī – kad šo sporta veidu eksistencei un attīstībai valsts varas gaiteņos izritināts sarkanais paklājs.
Nekad iepriekš ledus renes disciplīnām Latvijā nav bijusi tik laba dzīvošana kā pēdējos gados. Nopakoti, nobaroti un nobrendoti kā Latvijas vizītkarte un sporta esības augstākais punkts. Absolūtie līderi valsts finansējuma apguvē profesionālā jeb augstu sasniegumu sporta kategorijā, prasmīgi ietirgojot valsts naudas kloķu raustītājiem un arī ierindas sporta patērētājiem stāstu par augstāko fizisko spēju izcilību un tālāko valsts vārda aiznešanu pasaulē. Ar juveliera cienīgu smalkumu noslīpējot savus plusus un prasmīgi piesedzot mīnusus.
Latvijas valsts ik gadu tērē miljonus tam, lai ledus renes disciplīnās (neaizmirsīsim arī par brālēnu kamaniņu sportu), kuras prasa pamatīgus kapitāla ieguldījumus visās frontēs, mēs būtu to dažu valstu lokā, kas to uztver nopietni un par kaut ko cīnās. Amizanti piemēri bijuši tepat Siguldā: vienu gadu skeletonā trases informators brauciena laikā izklaidēja publiku ar stāstiem par to, ko uzreiz aiz pirmā desmita rodamie sportisti dara kā pamatdarbu vai darījuši vēl nesen, līdz pievērsušies šai nodarbei, savukārt šogad bobslejā Siguldu pagodināja trīs nopietnas izlases (Vācija, Šveice, Latvija), un Latvija šajā konkurencē, ja atskaita vienu Ķibermaņa ekipāžas otro vietu, savā mājas trasē ieņēma godpilno trešo vietu.
Bobsleja ciltstēvs Zintis Ekmanis pēdējās nedēļās nes pasaulei vēstījumu par to, ka Siguldas posmu tālrādē vērojuši 58 miljoni skatītāju, kas ir četrreiz lielāka auditorija nekā futbolā Anglijas Premjerlīgas centrālajiem mačiem. Ir absolūti skaidrs, ka Zintis Ekmanis nekad nepārspīlē un nemelo, taču man kā sporta nepārzinātājam tā arī netop skaidrs, kāpēc Anglijas Premjerlīgas klubi savu pieticīgo auditoriju spēj kapitalizēt miljonos mērāmos ieņēmos no TV translācijām, bet bobslejā un skeletonā balvu fondi par uzvaru sezonas kopvērtējumā ir lēšami divu Latvijas Olimpiskās vienības ikmēneša pabalstu jeb algu apmērā. Kurš par to ir jāsit un kāpēc šī globālā krāpšana vēl nav izskausta? Kur skatās Interpols?!
Vietā būtu vēlreiz atgādināt Daiņa Dukura teikto plašu rezonansi iemantojušajā publikācijā portālā MVP: “Mani uztrauc tendences pasaulē. Domāju, vēl kādas divas olimpiādes, un skeletons būs ārā no programmas. Arī bobslejs – izmaksas ir milzīgas, bet skatītāji… Ja kādi ir, tad tie, kas Siguldā. Citur Pasaules kausos var saskaitīt labi ja dažus desmitus, no kuriem puse – ar Latvijas karogiem…”
Varam, protams, vīpsnāt par ledus renes disciplīnu lomu pasaules sporta kartē, bet vaininieki jau nav šo sporta veidu funkcionāri, treneri un sportisti, bet gan tie, kas Latvijā ir radījuši tādu sporta sistēmu, kurā šis ledus karnevāls var eksistēt tikai tāpēc, ka to marķē mītiskie pieci olimpiskie apļi. Olimpisko sporta veidu lobijs nu jau gadu desmitiem Latvijā ir bijis tik izteikts, ka, dzenoties pēc olimpiskajām medaļām, ir iztērēti tādi naudas kvantumi, ar kuriem Latvijas sporta sistēmu varētu apgriezt otrādi. Nekādā veidā nemērot ieguldījumu atdevi, rentabilitāti un to pašu nodrāzto valsts vārda nešanu pasaulē, Latvijas valsts godam ir nospēlējusi savu noderīgā idiota lomu olimpiskajā farsā. Farsā, jo kā gan lai citādi nosauc šo starptautisko pasākumu, kurā sabrauc ļautiņi no visām pasaules valstīm, saģenerē organizatoriem miljardus, bet prēmijas par saviem cēlmetāliem pēc tam atkal dodas saņemt pie valsts kases lodziņa.
Tas vairs nav profesionālais sports – tas jau ir stāsts par viltus profesionālismu. Disciplīnās, no kurām lielākā daļa vispār eksistē tikai tāpēc, ka valstis tās dotē, lai reizi četros gados samērītos ar citām valstīm. Vienmēr esmu prātojis, ko Latvijas prestižam maina tas, vai no spēlēm tiek atvesta viena, divas vai neviena medaļa? Kurš ārpus Latvijas to vispār pamana un kam tas var rūpēt? Un cik mūsdienās vispār ir tādi jaunieši, kuru pašu veidotajās laika līnijās ierotē olimpisko spēļu saturs? Man ikdienā daudz sanāk strādāt ar jauniešiem no dažādām vidēm, un, ticiet man, nevienā no šīm vidēm es nemanu pat attālu interesi par olimpiskajiem riņķiem. Tas tā – replika nākamajam populārajam argumentam par iedvesmu.
Vien pēdējos gados, kad uz skatuves parādījušies tādi vārdi kā Aļona Ostapenko, Anastasija Sevastova, Mairis Briedis, Kristaps Porziņģis, Dāvis Bertāns un vēl daži, kuri paši spēj gan aizkārpīties, gan nopelnīt, gan reāli arī valsts vārdu iznest pasaulē, gan par savu naudu aiz sevis atstāt koplietošanas sporta infrastruktūru, sporta sabiedrība palēnām ir sākusi kasīt pakausi: kaut kas te līdz galam neklapē… To, ka neklapē, atspoguļo arī ikgadējā valsts naudas balvu sadale par izciliem sasniegumiem, uz kuru nevar pretendēt neviens no šajā rindkopā piesauktajiem, bet var – dronu lidinātāji, spiningotāji un citi sporta smagsvari. Protams, arī olimpieši, kas nosmeļ lielāko daļu krējuma.
Šo kontekstu nedrīkst aizmirst, vērtējot šobrīd notiekošos ķīviņus (kuros Dainis Dukurs apvieno gan mērķa, gan dispečera funkcijas), gan arī domājot par Siguldas ledus trases un tās iemītnieku nākotni kopumā. Nacionālais attīstības plāns nākamajiem septiņiem gadiem paredz līdz pat 30 miljonu eiro lielas investīcijas trases rekonstrukcijai, un šis lēmums var izvērsties par pamatīgu administratīvu traģēdiju, ja notiek tas, par ko Dainis paudis bažas: proti, ka olimpiskās rindas nākotnē var tikt paretinātas uz mūsu galveno flagmaņu rēķina. Pat nesākšu fantazēt, ko ar 30 miljoniem var paveikt Latvijas bērnu jauniešu un tautas sportā, kas patiesībā ir sporta sistēmas mugurkauls.
Šobrīd aktuālā Latvijas bobsleja un skeletona rūdītāko personību sadursme izgaismo trauslos pamatus, uz kuriem šie sporta veidi Latvijā turas. Galvenās lomas konfliktā spēlē bariņš ambiciozu veču pirmspensijas vecumā, kuru savstarpējo ķīviņu vēsture dažos gadījumos pat ir senāka, nekā atsevišķu viņu sportistu dzimšanas apliecības.
Ej nu vairs izseko, kurā brīdī Kolam ar Dukuru bija domstarpības par starta estakādes būvniecību Siguldā; kurā brīdī Dukurs palīdzēja Kolu bīdīt par LOK prezidentu, publiski paužot, ka žēl būs zaudēt ļoti labu federācijas prezidentu; kurā brīdī Kolam ar Dukuru atkal bija domstarpības par jau citas starta estakādes būvniecību Rīgā un kāpēc tas viss beidzās ar Kola paziņojumu, ka skeletona tēvs vispār ir gļēvs raksturā. Piebilstot, ka Dainis, redz, ir vienīgais, kas taisa viļņus citādi ļoti draudzīgajā bobsleja un skeletona sabiedrībā. Šķiet, pats Kols ir aizmirsis, ka vēl pirms pāris gadiem viņu no prezidenta krēsla gandrīz nometa tuvākais sabiedrotais Zintis Ekmanis, kura slepeno varas pārņemšanas plānu izgāza tas, ka viņš par to paguva izstāstīt pusei Rīgas. Ja būtu jāvelk savstarpējo ķīviņu līknes, tad, savienojot bobsleja un skeletona vadošo personu portretus, sanāktu pamatīgs zirnekļu tīkls, kurā nožņaugtos pat Spaidermens.
Atmetot emocijas, bobsleja un skeletona kuģī ir arī praktiska sūce. Tā ir pēctecības neesamība. Lai cik neviennozīmīgs būtu šo kungu personisko īpašību kokteilis, nevar noliegt – un es to būtu gatavs liecināt arī tiesas priekšā –, ka Zintis Ekmanis un Dainis Dukurs ir divi spēcīgākie celmlauži Latvijas otrās brīvvalsts sporta vēsturē. Viņu apmātība, fanātisms, ārprātīgās darba spējās, harizma un, pats galvenais, mīlestība pret to, ko viņi dara, ir galvenie iemesli, kāpēc vispār Latvijā joprojām eksistē bobslejs un skeletons. Nevis vienkārši eksistē, bet arī krāj grēdās medaļas.
Taču ir kāda būtiska nianse: viņi abi ir krīzes menedžeri, kuri bija perfekti savu sporta veidu vilcēji situācijā, kad bija jāizsitas ar spītu. Sarūpējuši saviem sporta veidiem labklājības apsolīto zemi, šie kungi izskatās manāmi apjukuši apstākļos, kad nav jācīnās pret nevienu funkcionāru, citu sporta federāciju argumentiem vai kādu ārējo ienaidnieku. Tad nu viņi uzsāk cīņu cits pret citu, noliekot zem sitiena visu pašu rokām sastrādāto.
Arī pasaule strauji mainās, līdz ar to arī cilvēku uzvedības paražas, saskarsmes kultūra, un tā ir liela meistarība – noorientēties jaunajos apstākļos. Zinta Ekmaņa ierašanās starptautiskās sacensības vai kongresos zaļā pūķa seglos, ar Latvijas izlases jaku mugurā, mūsdienās liek saviebt seju krietni lielākam cilvēku lokam nekā pirms 10, 15 vai 20 gadiem. Un arī lietas sabīdīt ar pareizajiem cilvēkiem viskija pavadībā paliek arvien sarežģītāk, jo mērķauditorija, uz ko tas nostrādā, lēnām vai nu aiziet pensijā, vai izmirst. Arī olimpisko bronzu 1984. gadā vien retais no mūsdienu bobsleja sabiedrības ir pieredzējis.
Ar savu pārliecību ievērojamā mazākumā šajās dienās palicis arī Dainis Dukurs. Neņemos spriest, vai mainījies ir viņš pats vai cilvēki viņam apkārt, bet fakts, ka pēdējo pāris gadu laikā sanācis saiet ragos ar cilvēkiem, kas par viņu kādreiz bija gatavi krist un celties; ka tik daudz raksturos spilgtu Siguldas trases apstāvētāju, kas savstarpēji ikdienā nebūt nav čomi, ir gatavi vienoties kopīgā mērķī iet par viņu sūdzēties ministrijā – šis fons tomēr liek aizdomāties.
Bet – vai Ekmanim un Dukuram pakausī elpo citas paaudzes līderi? Galīgi nē…
Bobsleja un skeletona ilgtermiņa nākotne izšķirsies pēc Pekinas, kad lēmumi par tālāko iesaisti būs jāpieņem šā brīža sportistiem. Iespējams, starp brāļiem Dukuriem ir jāmeklē nākamais federācijas prezidents, kas varētu ienest jaunas vēsmas un iesēt citu savstarpējo attiecību kultūru, tajā pašā laikā vajadzīgajos brīžos protot nospēlēt ar savu autoritāti. Pārlaižot aci šā brīža bobsleja apcirkņiem, sportistu vidū nemana tādas figūras, kas spētu savu spilgtumu saglabāt, izkāpjot no ledus renes. Spilgta figūra ir Sandis Prūsis, bet viņš ir treneris, un ir grūti viņu iztēloties kādā citā ampluā. Savukārt šā brīža federācijas prezidentam Jānim Kolam šajās dienās būtu jāatkāpjas no amata – ja viņš tiešām ir gatavs kā vecis uzņemties atbildību (viņa paša iemīļots izteiciens) par nesavākto pagalmu un saskatīt savu lomu lapu spārdīšanā.
Uz esošo situāciju ar smīnu var raudzīties kamaniņu sports. Piespēlējuši bobistiem tad, kad vasarā bija jāiet sacelties pret Dukuru, viņi tikpat veikli prata nospēlēt pārprasto nezinīšu lomu, kad sacelšanās izgāzās. Prezidenta Strengas pēdējie izteikumi par trases saimniecību pagājušajā nedēļā vispār saturēja vārdu kopu “ideālā kārtībā”. Kamaniņu sporta pozīcija nākotnes kontekstā šobrīd ir nesalīdzināmi spēcīgāka, jo viņu disciplīna ir arī sporta skolu sistēmā, tātad ataudze veidojas jau no bērniem. Kamēr vien būs Siguldas trase un saglabāsies pašreizējie sporta finansēšanas akcenti, viņi labi dzīvos.
Tādas pārliecības nav par bobsleju un skeletonu. To pagaidām vēl neredz uz tablo, bet pēc Pekinas spēlēm (ja tādas notiks) varēs sākt manīt, cik smilšains skeletonā ir tuksnesis aiz Dukuriem, savukārt bobslejā viss būs atkarīgs no tā, cik no esošajiem pilotiem un treneriem parakstīsies uz nākamo olimpisko ciklu.
Taču viss sākas ar savstarpējo attiecību kultūru. Tā vedina domāt, ka Latvijas bobslejs un skeletons ir dziļā pēcpusē. Draugi, nav labi!